Vai jūtu, ka Dievs ir man Tēvs?

„Lūdzoties „Tēvs mūsu”, jūtam mums pievērstu Viņa skatienu,” apgalvoja pāvests 16. jūnija Svētajā rīta Misē. Francisks uzsvēra, ka kristietim lūgšanas nav „buramvārdi”. „Tēvs” ir vārds, ko Jēzus vienmēr saka savas dzīves nozīmīgākajos brīžos. „Neizniekojiet vārdus kā pagāni, nedomājiet, ka lūgšanas ir „buramvārdi” – aicina pāvests visus kristiešus. Vadoties pēc šīsdienas Evaņģēlija lasījuma par Jēzu, kurš māca lūgšanu „Tēvs mūsu” saviem mācekļiem, Francisks pakavējās pie kristieša cienīgas dzīves. Viņš teica, ka Jēzus norāda uz lūgšanas telpu vienā vārdā „Tēvs”. „Tēvs zina, kas mums ir vajadzīgs vēl pirms tam, kad Viņam to lūdzam,” apgalvoja pāvests. Tēvs ir tas, kurš mūs uzklausa nemanot, slepenībā, gluži tāpat, kā Jēzus aicina Viņu lūgt – slepenībā. Francisks turpināja skaidrot:

„Šis Tēvs ir tas, kurš mums piešķir bērnu identitāti. Kad saku „Tēvs”, es nonāku līdz pat savas identitātes saknēm! Mana kristīgā identitāte ir būt par bērnu, un tā ir Svētā Gara žēlastība. Neviens nedrīkst teikt „Tēvs” bez Gara žēlastības. „Tēvs” ir vārds, ko Jēzus izmantoja savas dzīves visnozīmīgakajos brīžos – kad Viņu pildīja prieks, emocijas. „Es slavēju Tevi, Tēvs, jo šīs lietas tu atklāj mazajiem!” Vai, raudot pie sava drauga Lācara kapa: „Tēvs, es pateicos tev par to, ka mani uzklausīji!” Vēlāk arī savas dzīves vistumšākajos brīžos.”

„Tēvs” ir vārds, ko Jēzus izrunā visvairāk. Viņš runā ar Tēvu. Tas ir lūgšanas ceļš. „Tāpēc atļaujos sacīt, ka tā ir „lūgšanas telpa”, teica pāvests. Viņš piebilda, ka tad, ja nejūtamies bērni, ja nesakām „Tēvs”,  mūsu lūgšana ir pagāniska, tā ir tikai vārdu murmināšana.

Francisks teica, ka varam, protams, lūgt Dievmāti, eņģeļus un svētos. „Bet katras lūgšanas pamatā ir lūgšana „Tēvs”. „Ja nespējam sākt lūgšanu ar šo vārdu, tad tā nebūs lūgšana!” norādīja pāvests.

„„Tēvs”. Tas nozīmē, sajust sev pievērstu Tēva skatienu, sajust, ka šis vārds „Tēvs” nav liekvārdība, kā pagāniskas lūgšanas vārdi. Tas ir sauciens Tam, kurš man ir piešķīris bērna identitāti. Tā ir kristīgās lūgšanas telpa – „Tēvs”, un tad varam lūgt arī svētos, eņģeļus, doties procesijās, svētceļojumos... . Tas viss ir skaisti, taču vienmēr ir jāsāk ar „Tēvs”, apzinoties, ka esam bērni un mums ir Tēvs, kurš mūs mīl un pazīst visas mūsu vajadzības. Tā ir lūgšanas telpa.”

Francisks tādējādi pievērsās lūgšanas „Tēvs mūsu” daļai, kurā Jēzus runā par piedošanu tuvākajam tāpat kā Dievs piedod mums. „Ja lūgšanas telpa ir teikt „Tēvs”, tad lūgšanas atmosfēra ir teikt „mūsu”,” sacīja pāvests. Viņš uzsvēra, ka esam brāļi, esam viena ģimene. Svētais tēvs atgādināja, kas notika ar Kainu, kurš ienīda Tēva bērnu, ienīda savu brāli. Tēvs mums dod ģimenes identitāti. „Tāpēc,” akcentēja pāvests, „ir svarīgi piedot, aizmirst pāridarījumus, iemācīties tos atstāt Kunga ziņā, un nenest sev līdzi dusmas un atriebības kāri.”

Francisks vēlreiz apliecināja, ka lūgt Tēvu, visiem piedodot un aizmirstot pāridarījumus, ir vislabākā lūgšana, kāda vien pastāv:

„Ir labi, ja kādreiz izmeklējam sirdsapziņu. Vai Dievs ir man Tēvs, vai jūtu, ka Viņš ir man Tēvs? Ja to nejūtu, vai lūdzu Svēto Garu, lai Viņš man iemāca to just? Vai spēju aizmirst pāridarījumus, piedot? Ja nē, tad lūgt Tēvam „arī šie ir tavi bērni, bet viņi man nodarīja pāri. Palīdzi man tiem piedot”? Izdarīsim šo sirdsapziņas pārbaudi un mums tas nāks par labu. Nāks par labu! „Tēvs” ir „mūsu”. Viņš piešķir mums bērnu identitāti un dod ģimeni, lai kopā varētu iet pa dzīvi.”

I. Šteinerte/VR