Pāvests pasludina par svētiem divu kongregāciju dibinātājus

«Lai Kungs caur divu jauno svēto aizbildniecību svētī jūsu zemes,» pāvests teica poļu un zviedru ticīgajiem. Svētdienas, 5. jūnija, priekšpusdienā Svētā Pētera laukumā Francisks vadīja tēva Staņislava Papčinska, Mariāņu kongregācijas dibinātāja, un māsas Marijas Elizabetes Hesselblades, svētās Brigitas māsu kongregācijas atjaunotājas, kanonizācijas svinības.

Svinībās piedalījās Polijas prezidents Andžejs Duda ar dzīvesbiedri, ar kuriem pāvests tikās bazilikā īsi pirms Svētās Mises. Savukārt Zviedrijas delegāciju vadīja Kultūras ministre Alise Baha Kuhnke, Stokholmas katoļu bīskaps Andress Arborelius un Upsalas luterāņu arhibīskaps Antje Jakelens. Ekumeniskās delegācijas klātbūtne atgādināja par jaunās svētās izcelsmi un Reformācijas 500 gadu jubileju, kas tiek svinēta Zviedrijā. Šī lielā notikuma sakarā Francisks māsu Mariju Elizabeti Hesselbladi lika par skaistu piemēru ekumeniskā dialoga veicināšanā.  

Dievkalpojuma sākumā kardināls Andželo Amato klātesošos iepazīstināja ar abu kandidātu uz altāru godu dzīves gājumu. Runājot par māsu Mariju Elizabeti Hesselbladi, Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts sacīja:

«Jau bērnībā, klausoties Evaņģēliju, kur Jēzus runā par vienu ganāmpulku un vienu ganu, viņa pārdomāja par Baznīcas vienotības svarīgo nozīmi. 18 gadu vecumā, lai palīdzētu skaitliski lielajai ģimenei, viņa devās uz Ameriku meklēt darbu. Strādāja vienā no Ņujorkas slimnīcām, kur iepazina daudzus katoļus. Lēnām tuvinājās katoļu Baznīcai, un 1902. gadā saņēma Kristības sakramentu. Šajā laikā smagi saslima un bija tuvu nāvei. Marija Elizabete vēlējās nomirt svētās Brigitas mājā Romā. Ieradusies Mūžīgajā pilsētā, viņa atklāja savu aicinājumu uz klosterdzīvi un salika svētsolījumus kā svētās Brigitas kongregācijas māsa. Vēlāk kopā ar trīs angļu postulantēm nodibināja jaunu kopienu. Viņa izcēlās ar misionāro garu ekumenisma jomā un nesavtīgo mīlestību pret trūkumcietējiem. Nomira 1957. gadā Romā, upurējot savu dzīvi par kristiešu vienotību,» sacīja Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts.

Stādot priekšā tēvu Staņislavu Papčinski, kardināls Andželo Amato izcēla viņa apustulisko dedzību, sakot: «Viņš bija izcils retorikas skolotājs, sprediķotājs un bikstēvs. Starp viņa penitentiem bija arī apustuliskais nuncijs Polijā arhibīskaps Antonio Piņjatelli, nākamais pāvests Inocents XII. Tēvs Staņislavs nodibināja Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas Priesteru Mariāņu kongregāciju, kuras galvenais mērķis bija Marijas kulta izplatīšana, kuram tika pievienota arī lūgšana par mirušajiem, sevišķi par kara un mēra epidēmijas upuriem. Viņš veica intensīvu pastorālo darbu lauku nabadzīgo cilvēku vidū,» sacīja kardināls Amato.

Kanonizācija, kas ir viens no pāvesta kalpojuma skaistākajiem brīžiem, sākās ar Visu Svēto litāniju. Tās noslēgumā Francisks nolasīja kanonizācijas formulu, uzsverot, ka jaunie svētie godina Vissvētāko Trīsvienību, stiprina katoļu Baznīcas ticību un palīdz mums izdzīvot kristīgo dzīvi.

Homīlijā pāvests nerunāja par jauno svēto ceļu uz svētumu, bet skaidroja Parastā liturģiskā laika desmitajai svētdienai paredzētos Svēto Rakstu lasījumus. Francisks tikai piebilda, ka arī jaunie svētie savā dzīvē saskārās ar mūsu ticības centrālo notikumu – Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. «Viņos, kas bija dziļi vienoti ar Jēzus ciešanām, atklājās Jēzus augšāmcelšanās spēks,» sacīja pāvests.

Skaidrojot liturģiskos lasījumus, pāvests norādīja uz divu mirušo piecelšanu. Abos gadījumos runa ir par atraitņu dēliem. Pirmo veica pravietis Elijs, bet otro Jēzus. Francisks vērsa uzmanību uz vārdiem, kurus Vecās Derības pravietis izteica noskumušajai atraitnei no Sareptas: «Dod man savu dēlu!»

Tie ir atslēgas vārdi, turpināja pāvests. Šie vārdi atklāj Dieva attieksmi mūsu nāves priekšā. Dievs nesaka: «Apturi viņu, tiec galā pats!», bet saka: «Dod man viņu!» Un pravietis paņēma zēnu uz rokām un uznesa viņu augšistabā, kur lūgšanā sāka «cīnīties ar Dievu», parādot Viņam šī bērna nāves absurdu. Kungs uzklausīja Elija balsi. Patiesībā Dievs runāja un darbojās caur pravieti. Tas bija Viņš, kas caur Elija muti sacīja sievietei: «Dod man savu dēlu!» Un tas bija Viņš, kas mātei atdeva dzīvo bērnu.

Skaidrojot Evaņģēlija fragmentu, Svētais tēvs atgādināja, ka Jēzū pilnībā atklājās Dieva maigā mīlestība. To varam redzēt, kad Viņš mierina sērojošo atraitni, kurai saka «neraudi». Kristus arī mūs atbrīvo no nāves. Viņš dāvā mums jaunu dzīvi. Pāvests skaidroja, ka mirušā zēna dvēsele atgriezās viņā, un viņš atdzīvojās, un tika atdots savai mātei, kurai Jēzus saka: «Lūk, tavs dēls dzīvo.» Jēzus nav burvju mākslinieks. Viņš ir Dieva maigās mīlestības iemiesojums, kurā mīt Dieva neizmērojamā žēlsirdība, sacīja Francisks.

Kanonizācijas svinības noslēdzās ar «Kunga eņģelis» lūgšanu. Francisks apsveica visus svinību dalībniekus un pateicās valstu oficiālajām delegācijām. Pāvests apsveica ticīgos no Itālijas un citām valstīm, īpaši pieminot Igauniju, kā arī pūtēju orķestru dalībniekus no vairākām Itālijas diecēzēm. «Tagad visi kopā lūgsim Jaunavu Mariju, lai viņa vienmēr vada mūs pa svētuma ceļu un palīdz dienu no dienas stiprināt taisnīgumu un mieru,» aicināja pāvests.

S. Krivteža / VR