Patiesi ticīgs ir tas, kurš prot būt līdzjūtīgs pret savu tuvāko

Turpinot katehēžu ciklu par Dieva žēlsirdību Jaunajā Derībā, 27. aprīlī pāvests pievērsās Lūkasa evaņģēlija līdzībai par labo samarieti (sal. Lk 10,25-37). Ignorēt cilvēka ciešanas nozīmē ignorēt Dievu – viņš uzsvēra trešdienas vispārējās audiences laikā. „Nekad neaizmirsīsim sekojošo: saskaroties ar tik daudzu cilvēku ciešanām, ko izraisa bads, vardarbība un netaisnības, mēs nedrīkstam palikt skatītāji!” Svētais tēvs aicināja klātesošos nebūt vienaldzīgiem ciešanu priekšā un atgādināja, ka būtiska Dieva žēlsirdības iezīme ir „līdzjūtība”. Ko nozīmē būt līdzjūtīgam? Ko ietver sevī šī iezīme?

Minētajā Lūkasa evaņģēlija līdzībā lasām, ka kāds likuma zinātājs jautā Jēzum: „Mācītāj, ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?” Jēzus liek viņam pašam atbildēt un viņš to izdara perfekti: „Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu, un savu tuvāko – kā sevi pašu”. Tad Jēzus saka: „Dari tā, un tu dzīvosi!” Tomēr likuma zinātājs neliekas mierā un uzdod vēl vienu jautājumu, kas, kā norādīja pāvests, ir ļoti svarīgs arī mums visiem: „Kas tad ir mans tuvākais?” Ar to jautātājs droši vien domāja: Vai tie būtu mani radinieki, tautas un reliģijas brāļi? Viņš gribēja sev skaidru mērauklu, lai varētu citus cilvēkus iedalīt tajos, kuri ir „tuvākie” un kuri nav viņa „tuvākie”. Šajā sakarā Jēzus viņam pastāsta līdzību par labo samarieti. Kā zinām, priesteris un levīts, kuri bija saistīti ar kalpošanu templī, uz ceļa gulošajam ievainotajam cilvēkam pagāja garām, bet ebreju nīstais samarietis, kas tika uzskatīts par svešinieku un pagānu, apstājās un sniedza palīdzību. Priesteris varbūt paskatījās pulkstenī un nodomāja: „Bet es taču nokavēšu dievkalpojumu… Man jāvada dievkalpojums”. Levīts varbūt padomāja: „Es nezinu, vai likums to atļauj, jo tur taču ir asinis, es sasmērēšos…”

Ko mums māca šī līdzība? Tas, ka kāds apmeklē dievnamu un pazīst Kunga žēlsirdību, vēl automātiski nenozīmē, ka viņš prot mīlēt savu tuvāko – sacīja Francisks. Priesteris un levīts redz, bet ignorē un neiet palīgā. Taču jāņem vērā, ka nevaram runāt par patiesu Dieva kultu jeb kalpošanu Dievam, ja tas neizpaužas kalpošanā tuvākajam. Daudzu cilvēku ciešanu priekšā nedrīkstam būt vienaldzīgi! Nedrīkstam stāvēt malā un noskatīties, kā citi cieš badu, piedzīvo agresiju un dažādas netaisnības. Pāvests atgādināja, ka neņemt vērā cilvēka ciešanas nozīmē ignorēt arī pašu Dievu. Tu vari zināt visu Bībeli, tu vari zināt visas liturģiskās rubrikas, tu vari labi pārzināt visu teoloģiju, bet zināt vēl nenozīmē mīlēt. Mīlestības ceļš ir cits ceļš. Protams, tur iesaistās prāts, bet ir kaut kas vairāk. Ja es netuvojos tam vīrietim, tai sievietei, tam bērnam vai sirmgalvim, kas cieš, tas nozīmē, ka es netuvojos arī Dievam.

Katehēzes turpinājumā Francisks pievērsās Evaņģēlija līdzības centrālajam aspektam. Visu nievātais samarietis, ieraudzījis ievainoto, „apžēlojās par viņu”. Viņš juta līdzi cietušajam cilvēkam. Te redzam atšķirību. Pirmie divi „redzēja”, bet viņu sirdis palika aizvērtas un aukstas, turpretī trešā, tas ir, samarieša sirds pukstēja vienā ritmā ar Dieva sirdi. „Patiesi, ‘līdzjūtība’ ir būtiska Dieva žēlsirdības iezīme”, sacīja pāvests. „Dievs ir pret mums līdzjūtīgs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Viņš cieš mums līdzi. Viņš jūt mūsu ciešanas. Vārdi ‘just līdzi’ norāda uz dziļu iekšēju aizkustinājumu, ko kāds piedzīvo, redzot otra nelaimi. Labā samarieša žestos un rīcībā atspoguļojas paša žēlsirdīgā Dieva darbība visā pestīšanas vēstures gaitā. Ar tādu pašu līdzjūtību Kungs iziet pretī arī katram no mums. Viņš mūs neignorē, Viņš pazīst mūsu sāpes, zina, cik ļoti mums ir vajadzīga palīdzība un mierinājums. Viņš nāk pie mums un nekad mūs nepamet”.

Svētais tēvs aicināja katru no mums ielūkoties savā sirdī un pajautāt: Vai es ticu, ka Kungs ir līdzjūtīgs pret mani tādu, kāds es esmu – pret mani, grēcinieku, kuram ir tik daudz visādas problēmas? Mēs esam aicināti teikt „jā”. Mēs esam aicināti ticēt, ka Dievs ir līdzjūtīgs, ka Viņš ir labs, ka Viņš mūs dziedina, mūs noglāsta. Ja, gadījumā, mēs to noliedzam, ņemsim vērā, ka Viņš ir pacietīgs. Viņš vienmēr ir kopā ar mums. Labais samarietis ar savu rīcību mudina mūs būt žēlsirdīgiem. Pāvests paskaidroja, ka līdzjūtība un mīlestība nav abstrakta teorija vai kaut kādas nekonkrētas jūtas. Būt līdzjūtīgam nozīmē parūpēties par otru cilvēku, spert konkrētus soļus, lai viņam tuvotos un palīdzētu. „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”, atgādina bauslis. Man nav jāmeklē, kurš ir un kurš nav mans tuvākais, bet man pašam ir jākļūst par tuvāko katram, kuram tas ir vajadzīgs, kuru sastopu savā ceļā. Es esmu tuvākais tad, ja manā sirdī ir līdzjūtība pret otru un ja es rīkojos, lai remdētu otra ciešanas.

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests paskaidroja, ka iziet pa Svētajām durvīm nozīmē apliecināt, ka Jēzus Kristus ir Kungs, un tādā veidā nostiprināt savu ticību Viņam, lai dzīvotu jaunu dzīvi, ko Viņš mums ir devis. Pavērosim savas ģimenes, vidi, kurā strādājam, savas draudzes un vēlreiz saklausīsim Kunga vārdus: „Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25,40) – mudināja Francisks.

J. Evertovskis / VR