Ģimenes no Sīrijas pateicas pāvestam Franciskam

Pāvests, 16. aprīlī atgriežoties no Grieķijai piederošās Lesbas salas, paņēma sev līdzi uz Romu trīs bēgļu ģimenes no Sīrijas – kopā 12 cilvēkus, no kuriem 6 ir pieaugušie un 6 bērni. Viņi visi ir musulmaņi. Francisks paskaidroja, ka ne viņš tos izvēlējās. Turklāt, meklējot bēgļus, kuri dotos līdzi Svētajam tēvam, skatījās nevis uz viņu reliģisko piederību, bet to, lai būtu kārtībā viņu dokumenti. Minēto ģimeņu uzturēšanu ir uzņēmies Vatikāns sadarbībā ar Svētā Egīdija kopienu. Vatikāna Radio aicināja uz sarunu jaunāko no pāriem – 30 gadus veco Nouru Zahidu un viņas vīru Hassanu. Viņi abi ir inženieri. Viņu bērnam ir 2 gadi. Palestīniešu-sīriešu izcelsmes sieviete savā laikā divus gadus studēja Monpeljē, Francijā. Viņa ar vīru vēl nespēj noticēt notikušajam. Liekas, ka tas ir skaists sapnis. Neslēpjot savu lielo aizkustinājumu, pāris sirsnīgi pateicas pāvestam par to, ka deva iespēju nokļūt Itālijā.

„Es gribu pateikties pāvestam par viņa žestu”, sacīja Noura. „Kā jau to daudzreiz esmu teikusi, neviens musulmaņu reliģiskais līderis, ne arī neviens arābu prezidents nav izdarījuši to, ko izdarīja pāvests. Saka, ka mums ir viena valoda un viena reliģija, bet neviens musulmaņu ticīgais, ne arābu prezidents nav sadzirdējis mūsu ciešanas. Tās sadzirdēja tikai pāvests. Pāvests par mums lūdzās, viņš sadzirdēja mūsu ciešanas. Viņš ieradās Lesbas salā, lai redzētu, kas tur patiešām notiek. Viņš apmeklēja Morijas nometni, kur ir tik daudz saspīlējumu. Tāpēc es gribu teikt: ‘Paldies! Paldies! Paldies, ka mūs izglābāt!’”.

Svētajam tēvam līdzi atbraukusī sieviete no Sīrijas izteica cerību, ka šāds pāvesta žests iespaidos un uzrunās arī citus, lai mainītos politiskā nostāja un tiktu atvērtas robežas arī citiem šādiem bēgļiem. Viņa norādīja, ka nometnē situācija ir smaga un ļoti daudziem cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība. „Tie visi ir normāli cilvēki, kuri bija spiesti atstāt savu dzimteni un bēgt no kara”, sacīja Noura. „Mēs gribam tikai vienu, proti, dzīvot vietā, kur valda miers un brīvība, kur tiek cienīti visi cilvēki un kur tiek respektētas visas reliģijas”.

Vīrs Hassans uzsvēra, ka grib integrēties šajā jaunajā mītnes zemē Itālijā, un pauda cerību, ka te viņiem un viņu bērniem būs jauna dzīve un ka viņi varēs dzīvot drošībā. Noura piebilda: „Es ceru, ka manam dēlam būs laimīga dzīve, ka viņš varēs rotaļāties kopā ar citiem bērniem, varēs šeit mācīties, iemācīsies itāļu valodu un labi integrēsies vietējā sabiedrībā. Ceru, ka mēs ar vīru atradīsim darbu. Es gribēju pateikt, ka mēs esam normāli cilvēki. Mēs neesam džihādisti! Mēs neesam teroristi! Mēs esam normāli cilvēki tāpat kā jūs. Mēs gribam neko citu kā tikai normālu dzīvi valstī, kurā valda miers. Mēs jūs mīlam. Mēs dzīvojām kopā ar kristiešiem, ar musulmaņiem, ar alavītiem. Mēs neesam džihādisti, ne teroristi! Mums nav nekādas rasistiskās attieksmes ne pret vienu”.

Zahidu ģimene aizbēga no Sīrijas 2015. gada decembrī, jo Hassanam bija jāiet karot valdības spēku armijā. Tā kā Sīrījā tika iesaukti visi 18 līdz 45 gadus veci vīrieši, bet Hassans centās izvairīties, tad viņa vārds tika darīts zināms visām policijas vienībām. Līdz ar to, ģimene nevarēja šķērsot valsts robežu likumīgi. Viņi bija spiesti nelegāli pamest valsti, lai sākotnēji ierastos Turcijā.

Grieķijai piederošajā Lesbas salā tie ieradās tieši pirms mēneša gumijas laivā. Kādu vakaru saņēma ziņu, ka ir izvēlēti, lai dotos uz Itāliju. Līdz brīdim, kad satikās ar Egīdija kopienas atbildīgo, neko vairāk nezināja. Tikai tad kļuva zināms, ka viņi lidos kopā ar Svēto tēvu. Tagad šai ģimenei ilgais un bīstamais ceļojums ir galā.

Tikšanās ar Francisku paliks atmiņā uz mūžu. Arī Hassans neslēpa savu lielo prieku: „Jā, mēs satikāmies ar pāvestu lidostā. Viņš mums jautāja par situāciju Lesbas salā. Mēs teicām, ka ļoti novērtējam viņa pūliņus bēgļu labā – sevišķi sīriešu labā, kuri šķērso Maķedonijas un Grieķijas robežu, kā arī to, kuri atrodas ieslēgti Keratepes un Morijas nometnēs”.

J. Evertovskis / VR