Itālijā piemin zemestrīces upurus

Pirms septiņiem gadiem Akvilas pilsētu, Itālijā, skāra spēcīga zemestrīce. 2009. gada 6. aprīli gāja bojā 309 cilvēki, daudzi palika bez pajumtes un tika izpostīts pilsētas vēsturiskais centrs. Joprojām atbalsojas Benedikta XVI vārdi viņa vizītes laikā Abruco apgabalā. „Manā sirdī ir visi šīs katastrofas upuri: bērni, jaunieši, pieaugušie, vecie ļaudis – gan Abruco, gan citu Itālijas reģionu iedzīvotāji. Paldies par visu, ko esat darījuši, bet jo īpaši par mīlestību, ar kādu darbojāties”. Emeritētais pāvests toreiz norādīja uz solidaritātes vērtību un nozīmi, kas, pat ja lielākā mērā izpaužas krīzes momentos, ir kā pelnos apslēpta uguns. Viņš uzsvēra, ka solidaritāte ir cēlas pilsoniskās un kristīgās jūtas, kā arī sabiedrības brieduma mēraukla.

Tagadējais Akvilas arhibīskaps Džuzeppe Petroki septītās gadadienas piemiņas Svētās Mises homīlijā norādīja, ka tā bija briesmu un reizē varonības nakts. „Tieši tā”, viņš sacīja, „man stāstīja, ka dabas spēku izraisītās katastrofas laikā uzplauka cēli mīlestības žesti. Tanī naktī ar asinīm tika sarakstīta mīlestības himna, kas pastāvēs mūžam”. Daudzi cilvēki, riskējot ar dzīvību, steidzās glābt savus tuvākos. Euharistiskās lūgšanas laikā tika nosaukti visi to brāļu un māsu vārdi, kuri tajā naktī atstāja šo pasauli un iegāja mūžībā. Bīskaps atzina, ka mūs vienmēr nomāc viens un tas pats jautājums: Kāpēc šīs dzīvības, kas bija apsolījumu un cerības pilnas? Kāpēc tagad? Kāpēc tādā veidā? Kāpēc viņi? „Citas atbildes nav, kā vien ticības drosme”, viņš sacīja. Ticība mums dziļi sirdī klusi saka, ka šie draugi nav dzīvojuši veltīgi, jo tas, ar ko viņi dalījās, tas, ko viņi deva, nekad nepazudīs. Kādu dienu mēs visi satiksimies un nonāksim žēlsirdīgā Dieva apskāvienos. Mums jāsaprot, ka nāve ir tikai pāreja, un līdz ar vīrāka kūpinājuma smaržu mums vajadzētu sajust augšāmcelšanos. Tie, kuri tai naktī, aizgāja mūžībā, noteikti dzīvo, jo Dievs nav nāves, bet dzīvības Dievs – atgādināja Akvilas arhibīskaps. Noslēgumā viņš piebilda: „Dārgās māsas un dārgie brāļi, es lūdzu, lai neviens no jums nekļūtu par aklu sāpju cietumnieku un nedzīvotu bez cerības, ko neizbēgami iezīmē roku nolaišana vai agresīvas dusmas. Tie, kuri ir piedzīvojuši augšāmcelšanās atjaunojošo spēku, nevar palikt ieslodzīti”.

Arī bijušais arhibīskaps Džuzeppe Molinari vienā no iepriekšējo gadu piemiņas pasākumiem uzsvēra, ka visa atslēga ir cerība. Tā palīdz mums atbrīvoties no „sirds gruvešiem”. Katram no mums ir jāsāk ar savas sirds dziedināšanu, jāveido uzticēšanās gaisotne, konstruktīvs dialogs un sadarbība.

J. Evertovskis / VR