Lieldienas – mūsu cerības svētki

Lai mēs, kristieši, nedzīvotu kā tādi, kuriem nav cerības! Lai mēs nedzīvotu tā, it kā Kungs nebūtu augšāmcēlies un it kā centrālajā vietā būtu jāatrodas mūsu problēmām! Lai Kungs mūs pasargā no šī slazda – vēlēja pāvests Lielās sestdienas vigīlijas dievkalpojuma homīlijā. Uzrunājot Svētā Pētera bazilikā sapulcējušos ticīgos, Francisks skaidroja, kas ir īstās cerības pamatā. Vai kristīgā cerība ir vienkāršs optimisms vai psiholoģiska attieksme? Nē, tā ir kaut kas vairāk. Turklāt, tā nekad nepieviļ. Svētais tēvs arī paskaidroja, kā varam uzturēt dzīvu savu cerību.

„Pēteris aizskrēja pie kapa”, dzirdam Lūkasa evaņģēlijā (Lk 24,12). Kādas domas raisījās viņa prātā un kādas sajūtas bija viņa sirdī šīs skriešanas laikā? – jautāja pāvests. Svētie Raksti vēstī, ka apustuļi, tai skaitā, Pēteris neticēja sieviešu teiktajam par Jēzus augšāmcelšanos. Pētera sirdī bija šaubas. Viņu bija pārņēmušas daudzas negatīvas domas – skumjas par mīļotā Mācītāja nāvi un vilšanās par to, ka bija Viņu trīs reizes noliedzis. Tomēr ir kāda ļoti svarīga iezīme, kas raksturo Pēteri. Dzirdējis sieviešu liecību un neieticējis tai, viņš tomēr cēlās un skrēja – norādīja Francisks. Pēteris nepalika sēžam, viņš nepalika ieslēdzies savās mājās. Viņš neļāva, ka to pārņemtu to dienu drūmais noskaņojums, paša šaubas, bailes un baumas, kas neved ne pie kā laba. Pēteris meklēja nevis sevi, bet Jēzu. Viņš izvēlējās satikšanās un paļāvības ceļu, un tāds, kāds bija, cēlās un skrēja pie kapa, no kurienes atgriezās „apbrīnas pilns”.

Pāvests atzina, ka tas bija Pētera augšāmcelšanās sākums. Tas bija viņa sirds atgriešanās sākums. Viņš nepadevās skumjām un tumsai, bet ieklausījās cerības balsī. Viņš nenoslāpēja Dieva gaismu, bet atļāva tai iespīdēt savā sirdī. To pašu piedzīvoja arī sievietes, kuras agrā rītā bija aizgājušas pie kapa, lai paveiktu žēlsirdības darbu. Arī mēs, tāpat kā Pēteris un sievietes, lai atrastu dzīvību, nedrīkstam palikt noskumuši un bez cerības – atgādināja Francisks. „Nepaliksim ieslodzīti sevī, bet atvērsim Kungam savus aizzīmogotos kapus, lai tajos ienāktu Jēzus un dotu mums dzīvību; aiznesīsim Viņam savus rūgtuma akmeņus un pagātnes smagumu, atdosim Viņam savas vājības un uzticēsim savus kritienus. Viņš grib pie mums nākt un paņemt mūs aiz rokas, lai atbrīvotu mūs no bailēm. Pirmais akmens, ko šonakt ir jānoveļ, ir cerības trūkums, kas ieslēdz mūs sevī”.

Turpinot homīliju, Svētais tēvs atzina, ka mēs pieredzam un vienmēr pieredzēsim dažādas problēmas gan ap sevi, gan sevī. Problēmas būs vienmēr, bet šajā naktī vajadzētu tās izgaismot ar Augšāmcēlušā gaismu jeb, citiem vārdiem sakot, „tās evaņģelizēt”. Neļausim savu sirdi un dvēseli pārņemt tumsai un bailēm, bet apliecināsim, ka Kungs „nav šeit, Viņš ir augšāmcēlies” – mudināja pāvests. Kungs ir mūsu lielākais prieks. Viņš vienmēr ir mums līdzās un nekad mūs nepievils.

Francisks paskaidroja, ka tas ir cerības pamats. Kristīgā cerība nav vienkāršs optimisms, ne arī psiholoģiska attieksme vai skaists pamudinājums būt drosmīgiem. Kristīgā cerība ir dāvana, ko Dievs mums sniedz, ja izejam no sevis un atveramies Viņam. Šī cerība nepieviļ, jo mūsu sirdīs ir ieliets Svētais Gars (sal. Rom 5,5). Mierinātājs neļauj mums visam izskatīties skaistās krāsās. Viņš neatbrīvo mūs no ļaunā ar burvju nūjiņu, bet piešķir mums īstu spēku dzīvot. Te nav runa par to, ka nebūtu problēmu. Te ir runa par to, ka mēs saņemam pārliecību, ka Kristus mūs mīl, ka Viņš mums dāvā piedošanu, ka Viņš mūsu dēļ ir uzvarējis grēku, nāvi un bailes. Šodien ir mūsu cerības svētki – uzsvēra pāvests. Šodien mēs svinam šo pārliecību, ka nekas un neviens nekad nespēs mūs šķirt no Kristus mīlestības (sal. Rom 8,39).

Svētais tēvs atgādināja, ka Kungs ir dzīvs. Tāpēc esam aicināti meklēt Viņu starp dzīvajiem. To, kurš Viņu ir saticis, Viņš sūta sludināt Augšāmcelšanās vēsti citiem, izraisīt un atmodināt cerību skumju nomāktajās sirdīs, tajos cilvēkos, kuriem ir grūti saskatīt dzīves jēgu un gaismu. Tas šodien ir ļoti vajadzīgs. Pāvests norādīja, ka mēs tomēr nedrīkstam „nest” jeb izrādīt sevi, bet mums, kā priecīgiem cerības kalpiem, ar savu dzīvi un mīlestību ir jāsludina Augšāmcēlušos Kristu.

Homīlijas noslēgumā Francisks izvirzīja jautājumu: Kā mēs varam uzturēt dzīvu savu cerību? Šajā sakarā labu padomu mums dod šīs nakts liturģija. Tā māca pieminēt Dieva darbus. Lasījumos dzirdam par Dieva uzticību un lielo mīlestību pret mums. Evaņģēlijā eņģeļi sievietēm saka: „Atminieties, ko Viņš jums teica” (Lk 24,6). „Neaizmirsīsim Viņa Vārdu un Viņa darbus, jo, pretējā gadījumā, mēs zaudētu cerību”, sacīja pāvests, mudinot paturēt prātā Kunga labestību un vārdus, ar kuriem Viņš mūs ir uzrunājis. Kristus ir augšāmcēlies! Mēs esam aicināti atvērties cerībai un doties ceļā. Kunga vārdu un darbu piemiņa kļūs mums par spožu gaismu, kas izgaismos mūsu ceļu un palīdzēs ar paļāvību iet pretī Lieldienām, kurām nekad nebūs beigu.

J. Evertovskis / VR