Kā lasīt Svētos Rakstus?

Dieva vārda nozīme cilvēka ceļā uz svētumu – tā bija kapucīnu tēva Ranjero Kantalamessas 26. februāra pārdomu galvenā tēma. Pāvestam un Romas kūrijas darbiniekiem šī bija otrā tikšanās reize Lielā gavēņa laikā. Turpinot aplūkot Vatikāna II koncila dokumentus un meklējot tajos ietvertās praktiskās norādes ticības izdzīvošanai, sprediķotājs pievērsās dogmatiskajai konstitūcijai par Dievišķo Atklāsmi (Dei Verbum). Viņš uzsvēra, ka Svēto Rakstu vārdi ir patiesi iedarbīgi. Reizēm tie darbojas pat neatkarīgi no paša cilvēka izpratnes, kas var būt ierobežota un nepilnīga. Šajā sakarā tēvs Kantalamessa minēja divus piemērus no dzīves. Viņš pastāstīja par kādu dzērāju, kuru Dieva Vārds skāra kā zibens, un par to, kā beidzās sv. Augustīna cīņa par šķīstību.

Kāpēc konstitūcija Dei Verbum ir dogmatiska konstitūcija? Tēvs Ranjero Kantalamessa vispirms paskaidroja, ka tādā veidā Vatikāna II koncils gribēja apstiprināt patiesību par to, ka Svētie Raksti ir Dieva iedvesmoti vārdi, un norādīt uz to ciešo saikni ar Tradīciju. Uzrunā sprediķotājs norādīja, ka Bībeles Dievs ir Dievs, kurš runā. Lai komunicētos ar cilvēku, Dievs izmanto Vārdu. Tomēr Dievs runā citādāk nekā cilvēks. Viņš uzrunā cilvēka sirdi. Vecajā Derībā Dievs runāja caur praviešu muti, bet Jaunajā Derībā – caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Tātad, Dieva runas veids radikāli izmainījās. „Vārds kļuva miesa”, lasām Jāņa evaņģēlijā (Jņ 1,14). Līdz ar Kristus atnākšanu, Dievs runā cilvēka balsī, ko varam sadzirdēt arī ar savām miesīgajām ausīm. Dieva Vārds ir redzams un dzirdams. Tomēr tas, ko varam dzirdēt, nav cilvēka vārds, bet ir Dieva Vārds, jo Kristus personā ir apvienotas divas dabas – dievišķā un cilvēciskā daba. Jēzus ir vienlaikus Dievs un cilvēks. Kapucīnu tēvs paskaidroja, ka gan Vecās, gan Jaunās Derības Dieva vārds, kas sākumā tika nodots tālāk mutiski, beigās tika pierakstīts. Tādā veidā mūsu rīcībā ir Svētie Raksti.

Vārds, ko lasām Bībelē, kā tāds ir nekas cits kā materiālā zīme. Tas savā ziņā neatšķiras no cilvēciskajiem vārdiem, bet, pateicoties ticībai un Svētā Gara palīdzībai, caur šo zīmi mēs nonākam mistiskā veidā saskarsmē ar Patiesību un Dieva gribu, un dzirdam paša Kristus balsi. Runājot par Dieva Vārda sakramentālo raksturu, tēvs Kantalamessa norādīja uz tā dzīvo un reālo iedarbīgumu.

Šajā kontekstā sprediķotājs pastāstīja par kādu dzērāju, kurš bija nonācis tik tālu, ka bez alkohola nespēja vairs iztikt pat divas stundas. Taču, uzaicināts kopā ar sievu uz kādu televīzijas raidījumu par Dieva Vārdu un noklausījies vienu Bībeles fragmentu, viņš pilnīgi izmainījās. No alkohola atkarīgo cilvēku ļoti uzrunāja vārdi „Tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu” (Dz 1,2). Tie viņu skāra kā zibens. Katru reizi, kad viņam gribējās iedzert, viņš atvēra Bībeli, izlasīja šos vārdus un saņēma iekšēju spēku atturēties no alkohola. Tas notika tik ilgi, līdz viņš tika pilnīgi izdziedināts. Līdzīgi atgadījās ar sv. Augustīnu, kuram nācās smagi cīnīties, lai izbeigtu dzīvot izlaidīgi un iemantotu sirds šķīstību. Kādu dienu viņš dzirdēja vārdus: „Ņem un lasi!”. Viņš paņēma Svētos Rakstus un nolēma, ka atšķirtajā lappusē izlasītos vārdus pieņems kā Dieva gribu. Tā viņam patrāpījās fragments no vēstules Romiešiem: „Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā…” (Rom 13,13). Tālāk Augustīnam nevajadzēja lasīt, jo šie vārdi kliedēja viņā jebkādas šaubas un piepildīja viņu ar gaismu un pārliecību.

„Bet spēks un vara, kas piemīt Dieva Vārdam, ir tik lieli, ka Baznīcai tie ir balsts un stiprums, bet Baznīcas bērniem – ticības spēks, dvēseles uzturs, tīrs un neizsīkstošs garīgās dzīves avots”, lasām Vatikāna II koncila konstitūcijā Dei Verbum (21). Tēvs Ranjero Kantalamessa atgādināja, ka katrs ticīgais ir aicināts ik dienas lasīt Dieva Vārdu. Taču kā to labāk darīt? Kādai jābūt metodei? Lectio divina shēmu atrodam sv. Jēkaba vēstulē (sal. 1,18-25). Norādītajā fragmentā varam saskatīt trīs etapus: Vārda pieņemšana, meditēšana un īstenošana dzīvē.

Sprediķotājs norādīja, ka ir jāsāk ar Dieva Vārda klausīšanos un pieņemšanu. Šajā sakarā viņš aicināja sargāties no diviem riskiem – no apstāšanās pētniecības līmenī (tas īpaši attiecas uz akadēmisko vidi) un no burtiskas uztveres. Gan vienas, gan otras galējības gadījumā tiek aizmirsta Rakstu garīgā nozīme. Ne velti Jēzus runā par dažāda veida augsni, tai skaitā, par labo zemi, kurā sēkla iekritusi, nes augļus (sal. Lk 8,5-15). Tas, kurš klausās un pieņem Dieva Vārdu, ir aicināts to pārdomāt un kontemplēt. Baznīcas tēvi pat lieto vārdu „sagremošana”. Mēs esam aicināti ne tik daudz „rakties” Svētajos Rakstos, cik ļaut, lai Svētie Raksti mūs uzrunā. Dieva Vārda spogulī mēs ieraugām ne tikai sevi un savus trūkumus, bet vispirms paša Dieva vaigu un Dieva sirdi. Visi Svētie Raksti ir uzrakstīti ar vienu mērķi, proti, lai cilvēks saprastu, cik ļoti Dievs viņu mīl un iedegtos mīlestībā uz Dievu – tēvs Kantalamessa atgādināja sv. Augustīna vārdus, piebilstot, ka Žēlsirdības gads ir lieliska izdevība lasīt Svētos Rakstus tieši no šāda skatu punkta, tas ir, kā Dieva žēlsirdības vēsturi.

Visbeidzot, mēs esam aicināti dzīvot saskaņā ar Dieva Vārdu. Ja to nedarām, tad viss ir ilūzija, mājas būvēšana uz smiltīm. Dieva Vārdu varam patiesi izprast tikai tad, ja to īstenojam savā dzīvē. Sprediķotājs norādīja, ka runa ir par paklausību Dievam šeit un tagad. Paklausīt Dievam nozīmē sekot labajām iedvesmām. No tā būs lielā mērā atkarīga mūsu garīgā izaugsme. Ja Dieva Vārds mūs iedvesmo, piemēram, spert izlīgšanas soli, pieiet pie labas grēksūdzes, veikt kādu tuvākmīlestības darbu vai uz brīdi pārtraukt strādāšanu, lai apliecinātu savu mīlestību Dievam, tad darīsim to! – mudināja t. Kantalamessa.

J. Evertovskis / VR