Baznīcai un pasaulei ir vajadzīgi žēlsirdības kalpi

Pasaulei kā maize ir vajadzīga Dieva žēlsirdība, kuras labā kalpoja sv. Pio, kļūdams miljoniem cilvēku par Debesu Tēva maigo glāstu – sacīja pāvests, uzrunājot Tēva Pio lūgšanu grupu dalībniekus. Sestdien, 6. februārī, Svētā Pētera laukumā un tā apkārtnē pulcējās aptuveni 80 tk. ticīgo ne tikai no visas Itālijas, bet arī no daudzām citām pasaules valstīm. Viņu vidū varēja redzēt sejas ar austrumnieciskiem vaibstiem. Uzraksti uz šo cilvēku tērpiem liecināja, ka viņi ir minētās lūgšanu grupas dalībnieki no tālās Singapūras. Par klātesošo drošību rūpējās vairāki tūkstoši policistu un karabinieru. Francisks aicināja ticīgos būt par „žēlsirdības centrālēm”, kas Baznīcu un pasauli apgādā ar „mīlestības enerģiju”.

Tēva Pio mirstīgās atliekas 5. februāra vakarā pa plašo Končiliacione ielu ieradās Svētā Pētera bazilikā. Neraugoties uz cilvēku pūļiem, Vatikāna apkārtnē valdīja lūgšanas gaisotne. Romas iedzīvotāji un citu zemju svētceļnieki, tēva Pio un horvātu tautības svētā priestera, biktstēva Leopolda Mandiča relikvijas sagaidīja un uz baziliku pavadīja ar garīgām dziesmām un lūgšanām. Jau kopš tēva Pio ierašanās Mūžīgajā Pilsētā daudzi ar ziediem rokās stundām ilgi stāvēja garajā rindā, lai piekļūtu pie viņa zārka un pateiktos par izlūgtajām žēlastībām. Gaidīšana kļuva par svētību, jo bija iespēja pārdomāt savu ticības dzīvi un pabūt klusumā, vienotībā ar Kungu.

Tēvs Pio savas dzīves laikā nebraukāja pa pasauli. Šī ir pirmā reize simts gadu laikā kopš „viņš pameta” Apūlijas apgabalu. Svētais ieradās San Džovanni Rotondo 1916. gadā un nodzīvoja tur līdz pat savai nāvei 1968. gadā. Kopš tā laika nav pametis šo vietu ne dzīvs būdams, ne miris. Sestdien, uzrunājot lūgšanu grupu dalībniekus, pāvests norādīja, ka pasaulei, viņa skatījumā, bija biktskrēsla apmēri, jo ap viņu bija un ir joprojām visa pasaule. Cilvēki steidzas pie tēva Pio, lai ar viņa starpniecību sajustu maigo Dieva Tēva glāstu. Šis svētais palīdz mums atklāt piedošanas skaistumu. Francisks atzina, ka tā ir liela māksla, ko mums jāmācās katru dienu.

Varam teikt, ka tēvs Pio bija tieši žēlsirdības kalps – turpināja Svētais tēvs. Viņš kalpoja uz pilnu slodzi, veicot ‘uzklausīšanas apustulātu’. Kalpojot biktskrēslā, viņš kļuva par Tēva dzīvo glāstu. Šis Tēvs dziedē grēka ievainojumus un nostiprina mūsu sirdī mieru. Svētais Pio vienmēr nenogurstoši pieņēma cilvēkus un uzklausīja viņus. Viņš netaupīja savu laiku un spēkus, lai izplatītu Kunga piedošanas smaržu.

Pāvests paskaidroja, ka tēvam Pio šis darbs bija pa spēkam, jo viņš pats visu laiku bija saistīts ar avotu. Viņš nemitīgi veldzējās pie Krustā Sistā Jēzus, tādējādi kļūdams par žēlsirdības kanālu. Viņš nesa savā sirdī daudzus cilvēkus un viņu ciešanas, visu upurējot Kristus mīlestībai. Svētais izdzīvoja tik dziļu garīgu dzīvi, ka rezultātā izveidojās lūgšanu grupas, ko viņš sauca par „mīlestības pavardiem” vai par „ticības audzētavām”, jo lūgšana ir spēks, kas kustina pasauli.

Francisks atgādināja, ka lūgties nenozīmē tikai meklēt mazliet sirdsmieru vai censties kaut ko vajadzīgu dabūt no Dieva. No mūsu puses tas būtu egoisms. Es nelūdzos, lai labi justos, līdzīgi kā tad, kad iedzeru aspirīnu. Es nelūdzos, lai kaut ko dabūtu. Tās jau būtu lietišķas attiecības ar Kungu. Lūgšana – uzsvēra Svētais tēvs – ir garīgais žēlsirdības darbs. Tie ir centieni visu uzticēt Dieva sirdij. Bez tam, pāvests atgādināja, ka lūgšana dara brīnumus.

„Lūgšana ir atslēga, ar ko atveram Dieva sirdi”, sacīja pāvests. Tā ir viegla atslēga, kas ir visu cilvēku rokās. Dieva sirds nav aizbarikadēta, jo tā ir Tēva sirds. Tāpēc lūgšanu grupas ir aicinātas būt par „žēlsirdības centrālēm”, lai izplatītu pasaulē Dieva gaismu un mīlestības enerģiju. „Vienmēr esiet priecīgi lūgšanas apustuļi”, mudināja Francisks, uzsverot, ka lūgšana dara brīnumus. Ja tēva Pio lūgšanu grupu locekļi veic garīgos žēlsirdības darbus, tad viņa slimnīcas, ko dēvē par „Ciešanu atvieglošanas namu”, darbinieki jau 60 gadus nodarbojas ar miesīgajiem žēlsirdības darbiem. Šajā slimnīcā, saskaņā ar paša tēva Pio vēlēšanos, ir īpaša pieeja slimniekiem. Tur ne tikai tiek ārstētas slimības, bet arī notiek īsta slimnieku aprūpe. „Dažreiz gadās tā”, atzina pāvests, „ka ārstējot miesu, padziļinās dvēseles rētas, kuru dziedināšana reizēm ir grūtāka un prasa daudz ilgāku laiku. Arī mirstošie, reizēm šķietami neapzināti, piedalās lūgšanā, kas viņiem līdzās tiek skaitīta ar ticību, un uzticas Dievam”. Noslēgumā Francisks atgādināja, ka ir ļoti svarīgi palīdzēt slimniekiem uzticēties Dievam, un aicināja visus ticīgos būt par Debesu gaismas atspulgu.

Tēva Pio relikvijas atradīsies Svētā Pētera bazilikā līdz 11. februārim. Ticīgie var pagodināt ne tikai šo ļoti populāro itāļu svēto, bet arī otru, līdz šim mazpazīstamo biktstēvu, horvātu tautības priesteri Leopoldu Mandiču. Viņus abus vieno tieši kalpošana konfesionālā. Sastopoties ar šiem svētajiem, daudzi jo daudzi ticīgie atguva sirdsmieru, brīvību un sajuta Debesu Tēva maigo glāstu.

J. Evertovskis / VR