2016-02-04 15:30:00

Visskaistākais mantojums ir ticība


„Visskaistākais mantojums, ko varam atstāt citiem, ir ticība,” apgalvoja pāvests 4. februāra rīta dievkalpojumā. Homīlijā viņš aicināja nebaidīties no nāves, jo dzīve turpinās arī aiz tās.

Šīsdienas pirmajā Svēto Rakstu lasījumā aprakstīta ķēniņa Dāvida nāve. „Katrai dzīvei ir savas beigas,” teica pāvests, „bet tā ir arī katras dienas realitāte.” Svētais tēvs aicināja domāt par pēdējo soli, jo tā ir realitāte, kas mūs sagaida un reizē arī gaisma, kas apgaismo dzīvi.

„Vienā no trešdienu audiencēm piedalījās slimnieki un viena veca klostermāsiņa, kurai bija tik mierīga seja un apgaismots skatiens. „Cik jums gadu?” jautāju. Un viņa ar smaidu atbildēja: „83. Es jau tuvojos šīszemes ceļa beigām, lai sāktu ceļu kopā ar Kungu. Man ir vēzis.” Un tā, pilnīgā mierā, bet intensīvi šī sieviete dzīvoja savu konsakrētās personas dzīvi. Viņa no nāves nebaidījās. „Es beidzu šīs dzīves ceļu, lai sāktu citu ceļu.” Šī dzīve ir pārejoša. Un par to padomāt nāk par labu.”

Dāvids valdīja Izraēlī 40 gadus. „Taču arī 40 gadi paiet,” atgādināja pāvests. Pirms nāves Dāvids aicināja dēlu Zālamanu ievērot Kunga likumu. Savas dzīves laikā viņš bija daudz grēkojis, taču iemacījās lūgt piedošanu un Baznīca viņu sauc par „svēto ķēniņu Dāvidu”. Grēcinieks, bet svētais! Nāves brīdī viņš dēlam atstāj visskaistāko un vislielāko mantojumu, ko vīrietis, vai sieviete var atstāt saviem bērniem. Atstāj ticību!

„Kad cilvēks sastāda testamentu, viņš domā: „šim es novēlēšu šo, tam to, vēl tam kaut ko citu...” Jā, tas ir labi, bet visskaistākais mantojums, vislielākais mantojums, ko vīrietis, vai sieviete var novēlēt saviem bērniem, ir ticība. Un Dāvids atmiņā glabā Dieva apsolījumus, viņš glabā atmiņā savu ticību šiem apsolījumiem, un atgādina par tiem dēlam. Atstāt ticību, nozīmē atstāt mantojumu! Kad Kristības ceremonijā vecākiem dodam iedegtu sveci, ticības gaismu, tad tiem sakām: „Glabā to, liec tai izaugt tavā dēlā, tavā meitā, un atstāj to mantojumā!” Atstāt ticību kā mantojumu māca Dāvids. Viņš nomirst tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Bet viņš labi zina, kādu padomu dot dēlam un kāds ir vislabākais mantojums, ko viņam atstāt. Tā nav valstība, bet ticība!”

Homīlijas beigās pāvests teica, ka mums nāks par labu uzdot sev jautājumu „Kādu mantojumu es atstāšu ar savu dzīvi?”

„Vai atstāšu ticības vīrieša, vai sievietes mantojumu? Vai atstāšu to savējiem? Lūgsim Kungam divas lietas: nebaidīties no šī pēdējā soļa, tāpat kā no tā nebaidījās tā trešdienas audiencē sastaptā māsiņa! „Es beidzu savas dzīves ceļu un sākšu citu ceļu!” Lai nebaidāmies! Un otra lieta – lai mēs visi varam atstāt ar šo dzīvi ticību kā vislabāko mantojumu – ticību šim uzticīgajam Dievam, šim Dievam, kas mums vienmēr atrodas blakus, šim Dievam, kas ir Tēvs un nekad nepieviļ!”

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.