Konsekrēto personu uzdevums – rādīt cilvēkiem laimes un prieka ceļu

Pirmdien, 1. februārī, pāvests pieņēma audiencē dažādu kongregāciju, ordeņu un apustuliskās dzīves biedrību locekļus no visas pasaules, tai skaitā, no Latvijas, kuri ieradās Romā, lai piedalītos konsekrētajai dzīvei veltītā Jubilejas gada noslēguma pasākumos. Iepriekš sagatavotajā uzrunā, ko klātesošie saņēma rakstiskā veidā, Francisks atgādina, kur meklējama konsekrētās dzīves jēga, un atzīst, ka aizritējušā gada laikā Baznīcā vēl spožāk atspīdēja minētās dzīves skaistums un svētums. Tas bija dažādām iniciatīvām bagāts gads, kura laikā katra Dievam veltītā persona varēja skaidrāk apzināties savu identitāti un pieaugt apustuliskajā dedzībā, lai tādējādi, ejot pa savu kopienu dibinātāju takām, rakstītu jaunas labā lappuses. Jubilejas gads noslēdzas, bet konsekrētajām personām aizvien jāpaliek uzticīgām no Kunga saņemtajam aicinājumam un jāaug mīlestībā, sevis nesavtīgā atdevē un radošumā. Šajā sakarā Svētais tēvs pieskaras trīs atslēgas vārdiem, atgādinot, ka konsekrētai personai jābūt pravietim, jāatrodas līdzās citiem un jāizplata cerība.

Attiecībā uz pirmo pāvests jautā, ko pravietisku sagaida Baznīca un pasaule no konsekrētajām personām? Šīm personām jābūt praviešiem. Ko tas nozīmē? „Vispirms jūs esat aicināti sludināt – ar savu dzīvi vairāk nekā ar vārdiem – Dievu”, viņš raksta. Ja dažreiz Dievs tiek atmests, izslēgts vai ignorēts, tad vajadzētu sev pajautāt, vai gadījumā nav tā, ka mēs paši neesam bijuši pietiekoši caurspīdīgi, lai Viņa vaigs varētu atspīdēt. Tā vietā, lai atklātu Kunga vaigu, varbūt mēs vairāk rādām savējo? Pāvests uzsver, ka Dieva vaigs ir Tēva vaigs, un Tēvs ir žēlsirdīgs, laipns, lēns dusmās un pilns mīlestības. Tātad, ko būtu īpaši jāņem vērā? Lai citiem cilvēkiem palīdzētu iepazīt Dievu, klostermāsai vai brālim pašam jādzīvo ar Viņu ciešās draudzības attiecībās. Tāpēc ir svarīga adorācija, ir svarīgi lūgšanā, tas ir, sirsnīgā sarunā ar Kungu ik dienas izkopt draudzību ar Viņu, svarīgi palikt klusā Kunga pielūgsmē.

Otrais atslēgas vārds ir „tuvība”. Dievs caur savu Dēlu Jēzu Kristu kļuva tuvs katram vīrietim un katrai sievietei. Dieva Dēls dalījās laulāto priekā Kānas kāzās un Nainas atraitnes bēdās. Dieva Dēls uzņēmās uz sevis cilvēku ciešanas un atdeva savu dzīvību par mūsu visu atpestīšanu. Šajā sakarā pāvests norāda, ka sekot Kristum nozīmē iet tur, kur Viņš gāja; kā Labajam Samarietim uzņemties uz sevis dažādus ievainojumus; iet meklēt pazudušo avi. Konsekrētajām personām jābūt kā Jēzum – tuviem cilvēkiem, jādalās viņu priekos un ciešanās, ar savu mīlestību jāatklāj Dieva tēvišķo vaigu un jāļauj sajust Baznīcas mātišķo glāstu. Cilvēkiem jājūt, ka šīs personas ir viņiem līdzās, ka tās nav noslēgušās sevī un, līdz ar to, neauglīgas. Katra no viņām ir aicināta kalpot atbilstoši savai harizmai – kāds ar lūgšanu, cits ar katehēzi un mācīšanu, vēls cits, aprūpējot slimniekus un nabagus, viens, sludinot Evaņģēliju, bet otrs, veicot žēlsirdības darbus. Galvenais, nedzīvot sev, bet dzīvot Dievam un cilvēkiem.

Pāvesta sagatavotajā uzrunā minētais trešais atslēgas vārds ir „cerība”. Daudzi mūsdienu cilvēki dažādu iemeslu dēļ piedzīvo dziļu nemieru un bailes, kas nereti noved līdz mazdūšībai. Konsekrētās personas, sludinot Dievu un Viņa žēlsirdīgo mīlestību, var ieliet cilvēkos cerību. Tās var palīdzēt saviem līdzcilvēkiem atklāt Kalna svētību, godīguma un līdzjūtības atjaunojošo spēku, kā arī labestības un dzīves vienkāršības lielo nozīmi. Noslēgumā Francisks atgādina, ka ne jau vecums vai skaits ir noteicošais, bet spēja nemitīgi atkārtot pašā sākumā Jēzum izteikto „jā” vārdu. Cerības pamatā ir Viņa aicinājums un mūsu atbilde. Konsekrētās dzīves jēga ir meklējama dzīvajās attiecībās ar Kungu un Viņa mīlestības vēsts izplatīšanā pasaulei.

Tiekoties ar konsekrētajām personām, rakstisko uzrunu Svētais tēvs nolika pie malas un vērsās pie viņām spontāniem vārdiem. Runājot par pirmo lietu, proti, par to, ko nozīmē būt pravietim, viņš atgādināja, ka tas nozīmē parādīt, ka visi cilvēki ir aicināti kaut kam lielam un cēlam, kaut kam patiesam un skaistam. Būt pravietim nozīmē atklāt mūsdienu cilvēkiem patiesas laimes un prieka ceļu. Tas ir ceļš, ko ejam kopā ar Jēzu.

Attiecībā uz otro lietu, proti, būšanu līdzās citiem, pāvests brīdināja, lai Konsekrētās personas sargājas no citu aprunāšanas un tiesāšanas. Šo netikumu viņš nosauca par „terorismu”, jo tas cilvēkus, tai skaitā, konsekrētos ļaudis vienu no otra attālina. „Tas, kurš aprunā, baumo, ir terorists pats savā kopienā”, uzsvēra Francisks. Mēli savaldīt nav viegli, bet jāsaprot, ka aprunāšana ir kā bumba, kas visu sagrauj un iznīcina.

Runājot par cerību, Svētais tēvs pievērsās aicinājumu uz garīgo kārtu krīzei. Viņš atzina, ka dažas kopienas par nožēlu nodarbojas ar „mākslīgo apaugļošanu”, proti, pievilina jaunus kandidātus, pietiekoši nopietni nepārbaudot, vai viņiem patiešām ir aicinājums, un tad kopienā rodas problēmas. Saskaroties ar aicinājumu trūkumu, ir nevis jāzaudē cerība, bet vēl vairāk jālūdzas – uzsvēra pāvests. „Es jums pajautāšu: Vai jūsu sirds, piedzīvojot šo aicinājumu kritumu, patiešām neatlaidīgi lūdzas? Mūsu kongregācijai ir vajadzīgi dēli, vajadzīgas meitas…. Kungs, kurš ir tik ļoti dāsns, izpildīs savu apsolījumu. Taču mums to jālūdz! Mums jāklauvē pie Viņa sirds durvīm.”

Turpinājumā Francisks aicināja klātesošos būt uzmanīgiem arī ar naudu, lai tai nepiesaistītos un nemeklētu naudā glābiņu, domājot, piemēram par uzkrājumiem vecumdienām. Šāda pieeja atņem cerību. Jācer tikai uz Kungu. „Nauda tev to nedos. Tieši pretēji, nauda tevi pazudinās. Vai saprati?”, jautāja pāvests, uz ko klātesošie konsekrētie ļaudis, ar kuriem Pāvila VI zāle bija stāvgrūdām pilna, atbildēja ar skaļiem aplausiem. Noslēgumā Svētais tēvs apliecināja, ka daudzas konsekrētās personas ir patiesi svēti cilvēki, jo ziedo visus savas dzīves gadus un gadu desmitus tam, lai nesavtīgi kalpotu sava laikmeta cilvēkiem, sevišķi, slimajiem un trūcīgajiem.

J. Evertovskis / VR