2016-01-30 14:59:00

Notikusi pirmā sestdienas vispārējā audience


 „Dārgie brāļi un māsas, dienu pēc dienas aizvien vairāk ienākam Svētajā Žēlsirdības gadā,” teica pāvests, sestdien pieņemot svētceļniekus vispārējā audiencē. Kā jau teikts, Jubilejas gadā vispārējās audiences notiks ne tikai trešdienās, bet arī sestdienās.

„Ar savu žēlastību Kungs vada mūsu soļus caur Svētajām durvīm un nāk mums pretim, lai vienmēr ar mums paliktu, neraugoties uz mūsu trūkumiem un pretrunām,” sacīja pāvests. Viņš atgādināja, ka tad, kad jūtamies vāji, Kunga tuvība mūs stiprina un ar lielāku prieku ļauj dzīvot ticības garā.

Francisks norādīja uz ciešo saikni, kas pastāv starp žēlsirdību un misiju. Kā kristieši, mēs esam atbildīgi būt par Evaņģēlija misionāriem. „Kad saņemam skaistu ziņu, vai kad piedzīvojam skaistu pieredzi, ir dabiski, ka jūtam nepieciešamību dalīties tajā ar citiem,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka tāpat ir jābūt, satiekot Kungu. Šīs tikšanās prieks, Viņa žēlsirdība prasīt prasās, lai to komunicētu citiem. „Un tas nenozīmē veikt prozelītismu. Tas nozīmē pasniegt dāvanu. Es tev dodu to, kas man sagādā prieku,” skaidroja Francisks. Lasot Evaņģēliju, redzam, ka tāda bija arī pirmo mācekļu pieredze. Pēc pirmās tikšanās ar Jēzu, Andrejs tūlīt steidzās par to pastāstīt savam brālim Pēterim (sal. Jņ 1,40-42). To pašu darīja Filips, daloties šai priekā ar Natanaēlu (sal. Jņ 1,45-46). Satikt Jēzu, nozīmē satikt Viņa mīlestību. Šī mīlestība mūs pārveido un dara spējīgus to nodot arī citiem.

Pāvests vēlējās teikt, ka Kristībā mums katram tiek dots jauns vārds kā piedeva tam vārdam, ko mums jau ir devuši tēvs un māte. Šis vārds ir „Kristofors”, jeb „Kristaps”. „Mēs visi esam Kristapi,” sacīja Francisks, un paskaidroja, ka tas nozīmē „Kristus nesējs”. Tas ir mūsu attieksmes, proti, Kristus prieka, Kristus žēlsirdības nesēju attieksmes vārds. Tāpēc katrs kristietis ir „Kristaps”. Uzrunas noslēgumā pāvests sacīja:

„Žēlsirdība, ko saņemam no Tēva, mums netiek dota ka privāts mierinājums, bet padara mūs par instrumentiem, lai arī citi varētu saņemt to pašu dāvanu. Starp žēlsirdību un misiju notiek lieliska aprite. Dzīve no žēlsirdības mūs dara par žēlsirdības misionāriem, un būdami misionāri, mēs aizvien vairāk pieaugam Dieva mīlestībā. Tātad, uztversim nopietni to, ka esam kristieši un apņemsimies dzīvot kā ticīgi ļaudis, jo tikai tā Evaņģēlijs var skart cilvēku sirdi un atvērt to mīlestības saņemšanai, šīs lielās Dieva žēlsirdības saņemšanai, kura aptver visus.”

Pāvesta uzrunu dažādu valodu teicēji saīsinātā veidā nolasīja arī angļu, franču, spāņu, poļu un arābu valodās. Audiences noslēgumā Francisks atbildēja uz dažu audiences dalībnieku uzdoto jautājumu par to, kāda izskatās viņa dzīvesvieta Svētās Martas namā. Viņš teica, ka tā ir liela māja, kurā dzīvo ap 40 priesteru, daži bīskapi, kuri kopā ar viņu strādā Romas kūrijā. Bez tam, ir arī viesi, kas nemitīgi mainās. Tie ir kardināli, bīskapi, laji, kas Romā ierodas darba darīšanās. Ir arī vīriešu un sieviešu grupa, kas veic mājas sakopšanas darbus, strādā virtuvē un ēdamzālē. „Šī vīriešu un sieviešu grupa ir daļa no mūsu ģimenes, tā veido ģimeni,” teica pāvests. Viņš atzinās, ka ir noskumis, jo vakar, pēc ilgas slimības, Kungs aizsauca mūžībā kādu kundzi vārdā Elvīra, kura šeit strādāja daudzus gadus. Pāvests aicināja audiences dalībniekus noskaitīt vienu „Esi sveicināta” lūgšanu par viņas dvēseles mieru, kā arī par to, lai Kungs sniedz mierinājumu viņas vīram un bērniem. Bez tam, Francisks aicināja veikt divus žēlsirdības darbus: lūgties par visiem mirušajiem un sniegt mierinājumu noskumušajiem.

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.