Kādam ir jābūt priesterim?

Pirmdien, 25. janvārī, pāvests pieņēma audiencē Lombardijas Pontifikālā semināra 80 profesorus un audzēkņus ar Milānas arhibīskapu, kardinālu Andželo Skolu priekšgalā. Viņš atgādināja, ka priesteris nedrīkst samierināties ar „normālu” dzīvi. Ko tas nozīmē? Kādam ir jābūt priesterim? Priesterim jābūt Dieva kalpam un visu cilvēku, sevišķi, nabagu tēvam. Šajā sakarā Francisks norādīja uz diviem svarīgiem aspektiem.

Pirmkārt, dzīvības vārdus var sludināt tikai tas, kurš pats dzīvo nemitīgā dialogā ar Dieva Vārdu, citiem vārdiem sakot, ar Dievu, kurš mūs uzrunā – uzsvēra pāvests. Studiju gadi seminārā ir laiks, kad priesterības kandidāts var nemitīgi trenēties veidot šo dialogu. „Zināšanas dažādās disciplīnās, ko studējat”, viņš atgādināja, „nav pats par sevi mērķis, bet tām konkrētā veidā jāīstenojas lūgšanā un reālā saskarsmē ar cilvēkiem”. Nav jēgas iemācīties kaut kādus „stīvas uzvedības” modeļus. Vienas kopīgas celtnes stūrakmeņi ir lūgšana, kultūra un pastorālais darbs. Tiem ir jāturas cieši kopā un citam citu jāatbalsta, lai šodienas un rītdienas priesteri būtu garīgi cilvēki un žēlsirdīgi gani.  Viņiem jābūt iekšēji sakopotiem, iesakņotiem Kunga mīlestībā un spējīgiem izplatīt Evaņģēlija prieku, piekopjot vienkāršu dzīves veidu.

Svētais tēvs piebilda, ka, lai evaņģelizētu šodien atkal ir jāpievēršas vienkāršai dzīvei. Kas ir dzīves vienkāršība? Tā ir izvairīšanās no jebkādas liekulības, dubultas dzīves un pasaulīgā gara. Tā ir patiesa vienotība ar Kungu un brāļiem. Šī vienkāršība attiecas arī uz runāšanu. Priesterim nevajadzētu būt sarežģītu mācību sprediķotājam, bet Kristus sludinātājam. Viņam jāatklāj cilvēkiem Kristu, kurš par mums nomira un augšāmcēlās.

Otrkārt, pāvests norādīja, ka labam priesterim ir jāuztur cieša saikne ar savu bīskapu. Diecēzes priestera raksturīgākā īpašība ir tieši tā, ka viņš ir diecēzes priesteris. Diecēzes stūrakmens ir bīskaps. Tāpēc priesterim ir jāuztur regulāras un ciešas attiecības ar bīskapu. Pretējā gadījumā priesteris norobežosies no dieceziālā ķermeņa un viņa darba augļi mazināsies. Tas notiek tieši tāpēc, ka pietrūkst dialoga ar diecēzes tēvu.

Uzrunā Francisks mudināja priesterus atmest kādu kārdinājumu, kas itin bieži var parādīties viņu ceļā. Runa ir par samierināšanos ar „normālu” dzīvi. Ja priesteris sāk uzskatīt, ka galvenais, lai viss būtu „normāli”, tad viņš sāk apmierināties ar saņemto uzmanību, savu kalpojumu vērtē saskaņā ar saviem panākumiem un meklē tikai to, kas pašam patīk. Tādā veidā viņš kļūst remdens un zaudē interesi par citiem cilvēkiem. Taču būt „normālam” nozīmē tiekties pēc pastorālā svētuma, tas nozīmē atdot savu dzīvi citu labā – uzsvēra pāvests. Ja priesteris izvēlas būt tikai par „normālu” cilvēku, viņš būs remdens priesteris, vai vēl sliktāk.

Svētais tēvs klātesošajiem atgādināja, ka viņi ir „Baznīcas nākotne” pēc paša Dieva sirds, bet nevis pēc pašu patikas vai attiecīgā laika modes. Lai labi sagatavotos priesterībai, ir vajadzīgs pamatīgs darbs, bet jo sevišķi ir nepieciešama iekšēja atgriešanās. Tādējādi priesterības kandidāts dziļi iesakņosies no Jēzus saņemtajā aicinājumā un atjaunosies, pateicoties personīgām attiecībām ar Viņu, kā to darīja apustulis Pāvils, kura atgriešanās svētkus šodien svin Baznīca.

Lombardijas semināra kopiena ieradās uz tikšanos ar pāvestu sakarā ar tās dibināšanas 50. gadadienu. Minētajā seminārā mācās ne tikai audzēkņi no dažādiem Itālijas reģioniem, bet arī no Āfrikas, Latīņamerikas, Āzijas un citām Eiropas zemēm. „Novēlu jums izkopt skaisto draudzību un attiecību veidošanas mākslu, lai radītu priesterisku brālību, kas būtu stiprāka par dažādām atšķirībām”, sacīja Francisks.

J. Evertovskis / VR