2016-01-14 16:02:00

Ticība ir mūsu uzvara


„Ticība vienmēr uzvar, jo par uzvaru tā pārvērš arī sakāvi. Tomēr tā nav vis kāda burvju lieta, bet gan personīgas attiecības ar Dievu, kuras nevar iemācīties no grāmatām. Ticība ir Dieva dāvana – dāvana, kas jalūdz.” Šādi, īsumā varētu izklāstīt pāvesta sprediķi 14. janvāra rīta Misē.

Pirmajā dienas lasījumā, kas ir ņemts no Samuela grāmatas, tiek vēstīts par Dieva tautas sakāvi no filistiešu rokas. Bija milzīgs skaits kritušo un tauta pazaudēja visu, tai skaitā arī cieņu. „Kas noveda pie šīs sakāves?” jautāja pāvests. Tauta palēnām attālinājās no Kunga, dzīvoja pasaulīgu dzīvi un pielūdza elkus. Tā apmeklēja Šilo svētnīcu, taču tikai tāpēc, ka tā bija pieņemts. Patiesībā tā bija pazaudējusi Dieva bērnu attiecības ar savu Tēvu. Un Kungs viņus atstāja vienus. Izraeļa tauta ķērās pie derības šķirsta, lai uzvarētu kaujā, bet tikai kā pie kādas „burvju lietas”. Šķirstā bija Dieva likums. Šo likumu tauta neievēroja un bija no tā attālinājusies. Personīgu attiecību ar Kungu tai vairs nebija! Tā bija aizmirsusi, ka Dievs to izglāba. Tāpēc Izraelis tika sakauts, 30 tūkstoši cilvēku nogalināti un Dieva šķirstu paņēma filistieši. Bojā gāja arī divi priesteri, Eli dēli, kuri izmantoja cilvēkus Šilo svētnīcā.

Pāvests apgalvoja, ka tā bija pilnīga sakāve. Tauta, kas attālinās no Dieva, ņem šādu galu. Tai ir svētnīca, taču sirds nav ar Dievu, tā neprot Dievu pielūgt. Tā it kā tic Dievam, bet tikai ļoti neskaidram, tālam Dievam, kas neienāk sirdī un kura baušļus tā nepilda. Un tā ir sakāve! Savukārt, dienas Evaņģēlijs vēstī par uzvaru:

„Tai laikā pie Jēzus atnāca kāds lepras skartais, kurš ceļos nokritis, lūdzās. Tieši ar šādu adorācijas žestu viņš Viņam teica: „Ja vēlies, tad šķīstī mani!” Viņš Kungu izaicina, Viņam sakot: „Esmu dzīves sakauts!” Lepras slimnieki, jeb spitālīgie bija sakautie, jo tie vairs nevarēja dzīvot kopienā. Viņi vienmēr tika atstumti, nobīdīti kaut kur malā. „Bet tu šo sakāvi vari pārvērst uzvarā!” Kungam saka spitālīgais. Proti, „ja vēlies, tad vari mani šķīstīt no manas slimības”. Jēzum spitālīgā kļūst žēl. Viņš izstiepj roku, tam pieskaras un saka: „Es to vēlos! Topi šķīstīts!” Tik vienkārši! Spitālīgā cīņa ir beigusies divu minūšu laikā un viņš ir ieguvis uzvaru. Taču, tā otra cīņa, kas turpinājās visu dienu, beidzās ar sakāvi. Šim cilvēkam bija kaut kas, kas tam lika iet pie Kunga un mest Viņam izaicinājumu. Un tā bija viņa ticība!”

Apustulis Jānis saka, ka uzvara pār pasauli ir mūsu ticība. „Ticība uzvar vienmēr!”

„Ticība ir uzvara. Ticība. Tāpat, kā šim vīram: „Ja vēlies, tad vari izdarīt!” Sakautie, par kuriem ir runa pirmajā lasījumā, lūdza Dievu, nēsāja derības šķirstu, taču tiem nebija ticības, viņi to bija aizmiruši. Savukārt, šim vīram bija ticība, un kad ar ticību lūdzam, tad pats Jēzus ir teicis, ka ar to varam pārvietot kalnus. Mēs spējam pārvietot kalnu no vienas vietas uz citu. Ticība to spēj! Jēzus ir teicis: „Visu, ko lūgsiet Tēvam manā vārdā, Viņš jums dos. Lūdziet un saņemsiet, klauvējiet un jums tiks atvērts!” Taču, ar ticību! Tā ir mūsu uzvara.”

Homīlijas noslēgumā Francisks aicināja:

„Lūgsim Kungam, lai mūsu lūgšanai vienmēr būtu ticības sakne, kas dzimst no ticības Viņam. Ticības žēlastība ir ticības dāvana. To nav iespējams iemācīties no grāmatām. Tā ir dāvana, ko tev dod Kungs. Lūdz Viņam: „Dāvā man ticību!” „Kungs, es ticu!” teica vīrs, kurš lūdza Jēzum izdziedināt savu dēlu: „Lūdzu, Kungs, palīdzi manai mazticībai!” Ir jālūdzas ticot, un tiek saņemta dziedināšana. Lūgsim Kungam žēlastību lūgties ar ticību, būt drošiem, ka jebkura lieta, ko Viņam lūdzam, tiks dota – ar pārliecību, ko mums dod ticība. Un tā ir mūsu uzvara: mūsu ticība!”

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.