2015-12-25 09:22:00

Pāvesta Franciska uzruna Ziemassvētku vigīlijas Svētajā Misē


Šajā naktī atspīd „liela gaisma” (Is 9,1); pār mums visiem atmirdz Jēzus dzimšanas gaisma. Cik patiesi un aktuāli ir pravieša Isaja vārdi, kuros tikko klausījāmies: „Tu vairoji līksmību, Tu devi lielu prieku” (Is 9,2). Jau gaidot šo notikumu, mūsu sirdis bija prieka pilnas, taču tagad šī sajūta ir daudzkārt stiprāka, pāri plūstoša, jo apsolījums ir īstenojies, beidzot tas ir piepildījies! Prieks un līksme pārliecina mūs, ka šīs nakts noslēpumā ietvertais vēstījums patiesi nāk no Dieva. Te nav vietas šaubām; atstāsim tās skeptiķiem, kuri savos meklējumos izmanto tikai prātu un tādā veidā nekad neatrod patiesību. Te nav vietas vienaldzībai, kas pārņem to cilvēku sirdis, kuri nespēj mīlēt, jo baidās kaut ko zaudēt. Ikvienas skumjas nu ir aizdzītas, jo Bērns Jēzus ir īstais siržu mierinātājs.

Šodien ir dzimis Dieva Dēls, un viss izmainās. Pasaules Pestītājs kļūst par mūsu cilvēciskās dabas dalībnieku, mēs vairs neesam vieni un pamesti. Jaunava dāvā mums savu Dēlu kā jaunas dzīves sākumu. Patiesā gaisma nāk apskaidrot mūsu eksistenci, kas bieži ir ieslēgta grēka tumsā. Šodien mēs no jauna atklājam, kas mēs esam! Šajā naktī mums tiek skaidri parādīts ceļš, pa kuru mums jāiet, lai sasniegtu mērķi. Tagad jāapklust visām bailēm un uztraukumiem, jo gaisma mums norāda ceļu uz Betlēmi. Mēs nevaram palikt inerti. Nedrīkstam stāvēt uz vietas. Mums ir jāiet apraudzīt mūsu Pestītāju, kas guļ silītē. Lūk, mūsu prieka un līksmības iemesls: šis Bērns „ir dzimis mums”, „ir dots mums”, kā to sludina pravietis Isaja (sal. 9,5). Tautai, kas jau divtūkstoš gadu dodas visos pasaules ceļos, aicinot katru cilvēku dalīties šajā priekā, tiek uzticēta sūtība atklāt citiem „Miera Karali” un kļūt tautu vidū par Viņa instrumentu, efektīvu instrumentu.

Tādēļ, dzirdot runājam par Kristus piedzimšanu, paliksim klusumā un ļausim, lai runā šis Bērns. Ierakstīsim Viņa vārdus savās sirdīs, neatraujot skatienu no Viņa vaiga. Ja paņemsim Viņu savās rokās un ļausim Viņam sevi apskaut, tad Viņš piepildīs mūsu sirdis ar mieru, kas nekad nebeigsies. Šis Bērns māca mūs saskatīt, kas patiešām ir būtiskais mūsu dzīvē. Viņš piedzimst pasaules nabadzībā, jo Viņam un Viņa ģimenei nebija vietas mājoklī. Viņš atrod patvērumu un palīdzību stallī un tiek ielikts silītē, kas paredzēta dzīvniekiem. Un tomēr šajā necilajā vietā atmirdz Dieva godības spožums. Šeit cilvēkiem ar vienkāršu sirdi iesākas patiesās atbrīvošanas un mūžīgās pestīšanas ceļš. Šis Bērns, kura seja mums atklāj Dieva Tēva labestības, žēlsirdības un mīlestības vaibstus, mudina mūs, Viņa mācekļus, kā māca apustulis Pāvils, „atsacīties no bezdievības” un pasaules bagātībām, lai dzīvotu „apdomīgi, taisnīgi un dievbījīgi” (Tit 2,12).

Sabiedrībā, kas bieži ir apreibusi no patērēšanas un baudām, no pārpilnības un greznības, no šķietamības un narcisisma, Viņš mūs aicina ieņemt citu attieksmi – apdomīgi atturīgu, tas ir, būt vienkāršiem, līdzsvarotiem, taisniem, spējīgiem aptvert un izdzīvot būtisko. Pasaulē, kas bieži ir nocietināta pret grēcinieku un pielaidīga pret grēku, nepieciešams izkopt taisnīguma izjūtu, meklēt un īstenot Dieva gribu. Lai vienaldzības kultūrā, kas nereti ir nežēlīga, mūsu dzīvi piepilda līdzcietība, iejūtība, žēlsirdība un mīlestība, ko ik dienas varam smelties no lūgšanu akas!

Tāpat kā Betlēmes ganu acis, arī mūsu acis lai atveras pārsteigumam un apbrīnai, kontemplējot Bērnu Jēzu, Dieva Dēlu! Lai Viņa priekšā no mūsu sirdīm izplūst lūgums: „Kungs, parādi mums savu žēlsirdību un dāvā mums savu pestīšanu!” (Ps 85,8).

tulk. S. Krivteža








All the contents on this site are copyrighted ©.