2015-11-23 15:05:00

Baznīca ir uzticīga, ja tās dārgums ir Jēzus, nevis pasaulīgās lietas


„Baznīca ir uzticīga, ja tās vienīgais dārgums un vienīgā interese ir Jēzus. Savukārt, ja Baznīca meklē drošību pasaulīgajās lietās, tad tā ir remdena un viduvēja,” teica pāvests 23. novembra Svētajā Misē. Šīsdienas Evaņģēlijs vēstī par nabadzīgo atraitni, kas svētnīcā ziedo divas pēdējās monētas, kamēr bagātie atturīgi ziedo no savas pārpilnības. „Atraitne ir vientuļa sieviete, kurai nav vīra, kas to pasargā. Tā ir sieviete, kurai ir jāspēj iztikt kā nu var, kura dzīvo no citu cilvēku žēlastības,” atzīmēja pāvests. Viņš norādīja, ka šī atraitne Evaņģēlijā cerēja vienīgi uz Kungu. Atraitnes tēlā Francisks saskata Baznīcu, kas gaida Jēzus atnākšanu.

 „Baznīca ir Jēzus līgava, taču tās Kungs ir aizgājis un Viņš ir viņas vienīgais dārgums. Baznīca, būdama uzticīga, atstāj visu, gaidīdama savu Kungu. Taču, ja Baznīca ir neuzticīga, vai arī tā ir ne pārāk uzticīga un tai pietrūkst ticības Kunga mīlestībai, tad tā cenšas sevi nodrošināt ar citām lietām, ar citu drošību – ar to, kas ir no pasaules, nevis no Dieva.”

Pāvests teica, ka Evaņģēlija atraitnes atstāj skaistu vēsti par Jēzu un Baznīcu:

„Viena no tām, Naina atraitne, raudāja pie sava dēla zārka. Jā, labi cilvēki viņu pavadīja, taču viņas sirds bija viena. Baznīca-atraitne raud, kad tās bērni nomirst dzīvei Jēzum. Tad ir tā cita atraitne, kas vēloties aizstāvēt savus dēlus, iet pie vienaldzīga tiesneša un katru dienu neatlaidīgi klauvē, saucot pēc taisnības. Beigās notiek pēc taisnības. Arī Baznīca-atraitne lūdzas, aizbildinādama par saviem bērniem. Taču Baznīcas sirds vienmēr ir ar savu Līgavaini, ar Jēzu. Viņš ir augšā. Arī mūsu dvēsele, saskaņā ar tuksneša tēvu teikto, līdzinās Baznīcai. Kad mūsu dvēsele, mūsu dzīve, ir tuvāk Jēzum, tad tā attālinās no daudzām pasaulīgām lietām, kas nav vajadzīgas, kas nepalīdz un liek aizmirst Jēzu. Tāda ir arī mūsu Baznīca, kas meklē savu Līgavaini, kas gaida savu Līgavaini, gaida tikšanos ar Viņu, kas raud par saviem bērniem, cīnās par saviem bērniem, dod visu, kas tai pieder, jo viņu interesē tikai tās Līgavainis.”

Pāvests paskaidroja, ka Baznīcas atraitnība ir attiecināma uz faktu, ka tā gaida Jēzu. Var būt uzticīga Baznīca, kas paļāvīgi gaida sava Līgavaiņa atgriešanos, un var būt neuzticīga Baznīca, kas savu drošību meklē citās realitātēs... Var būt remdena, viduvēja, pasaulīga Baznīca. Svētais tēvs aicināja padomāt par savām dvēselēm un pajautāt, vai tās meklē drošību tikai Kungā, vai arī citās lietās, kas Kungam nepatīk? Francisks sacīja:

„Šais pēdējās liturģiskā gada dienās mums nāks par labu pajautāt savai dvēselei – vai tā ir kā Baznīca, kura gaida Jēzu, kura vēršas pie sava Līgavaiņa un saka: „Nāc, Kungs Jēzu! Nāc!”? Vai atstājam malā visas lietas, kas mums nav derīgas, kas nepalīdz būt uzticīgiem, tāpat kā tie jaunieši pirmajā Svēto Rakstu lasījumā, kas atstāja malā visus ēdienus, kuri traucēja viņu uzticībai?”

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.