Pāvests Ņujorkā apmeklē imigrantu skolu

Piektdien, 25. septembrī, pēc pusdienu pārtraukuma pāvests apmeklēja Ņujorkas imigrantu bērnus un viņu ģimenes. Viņš ieradās Eņģeļu Karalienes vārdā nosauktajā skolā, kas atrodas multikulturālajā Hārlemas kvartālā, Manhetenas rajonā. Skolā mācās 282 bērni vecumā no 5 līdz 14 gadiem. Viņi nāk no nabadzīgām ģimenēm – lielākā daļa no Latīņamerikas, pārējie no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Neliela daļa bērnu ir afroamerikāņi. Mācību iestādi finansē un vada katoļu karitatīvā organizācija „Partnership” ciešā sadarbībā ar Ņujorkas arhidiecēzi, kurai pieder skolas telpas. Francisks svētīja bērnus, klausījās viņu dziesmas, iepazinās ar skolu un teica uzrunu. „Šodien mēs gribam turpināt sapņot un nezaudēt cerību labākai nākotnei ar labākām iespējām”, sacīja Svētais tēvs, kura seju rotāja smaids, un kurš izskatījās priecīgs, esot kopā ar šiem trūcīgajiem bērniem, viņu skolotājiem un vecākiem.

Pārvietoties no vienas vietas uz otru un iedzīvoties jaunā vietā nav viegli. Ierodoties svešā zemē, cilvēkam jāatrod jauna mājvieta, jāpielāgojas svešai kultūrai un citam klimatam, un jāiemācās jauna valoda. Tomēr pāvests atzina, ka ir skaisti un svarīgi, ka varam sastapt jaunus draugus. Mēs satiekam cilvēkus, kuri atver mums durvis un parāda savu labestību, draudzību un izpratni, un mēģina mums palīdzēt, lai mēs nejustos sveši. Pat ja savās domās mēs atgriežamies dzimtenē, tomēr arī jaunajā dzīves vietā netrūkst labu cilvēku, kuri mums palīdz justies kā mājās. Jaunajā vietā par lielu ģimeni visiem kļūst arī skola, kur kopā ar mammām, tēviem, vecvecākiem, skolotājiem un skolas biedriem iemācāmies viens otram palīdzēt, dalīties, dot labāko no sevis, strādāt un spēlēt komandā, un būt neatlaidīgiem savu mērķu sasniegšanā.

„Ļoti tuvu no šejienes”, turpināja Francisks, „ir kāda svarīga iela, kura nosaukta cilvēka, kurš ir darījis daudz laba, vārdā, un kuru kopā ar jums gribu pieminēt. Es runāju par mācītāju Martinu Luteru Kingu. Kādu dienu viņš teica: ‘Man ir sapnis’. Viņš sapņoja, ka daudziem bērniem, daudziem cilvēkiem būs vienādas iespējas. Viņš sapņoja, ka daudzi vīrieši un sievietes, tāpat kā jūs, varēs staigāt ar augsti paceltu galvu, nopelnīt iztiku un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Sapņot ir skaisti un ir skaisti cīnīties par šo sapņu piepildīšanos. Neaizmirstiet to!”

Turpinājumā Svētais tēvs atzina, ka mēs visi sapņojam. Vecāki un skolotāji sapņo, lai viņu bērni varētu augt un dzīvot priecīgi. Turpiniet izplatīt prieku sev visapkārt – mudināja pāvests. Tas ne vienmēr ir viegli. Visās mājās ir problēmas, apstākļi ir sarežģīti, piemeklē slimības, tomēr nepārstājiet sapņot par to, ka varat dzīvot ar prieku. Katram ir tiesības sapņot. Tur, kur ir sapņi, kur valda prieks, tur vienmēr ir Jēzus. Šajā sakarā Francisks pajautāja: „Kas ir tas, kurš, turpretī, sēj skumjas, neuzticēšanos, skaudību un sliktas vēlmes? Kā to sauc? Tas ir velns. Viņš vienmēr sēj skumjas, jo negrib, lai mēs būtu laimīgi. Velns negrib, lai mēs sapņojam. Savukārt tur, kur valda prieks, tur vienmēr ir Jēzus, jo Jēzus ir prieks, un Viņš grib mums palīdzēt, lai šis prieks pastāvētu visās dienās.

Noslēgumā Svētais tēvs klātesošajiem uzdeva kādu vienkāršu, bet ļoti svarīgu mājasdarbu. Viņš lūdza bērnus, viņu vecākus un skolotājus lūgties par pāvestu, lai viņš varētu ar visiem cilvēkiem dalīties Jēzus priekā. Francisks arī aicināja lūgties, lai, neraugoties uz problēmām, visi cilvēki varētu baudīt prieku, ko sniedz otra cilvēka atbalsts, palīdzība un padoms, un katra sirdī valdītu miers, jo Jēzus nekad mūs nepamet.

Apmeklējot minēto skolu, kurā mācās trūcīgie imigrantu bērni, Svētais tēvs saņēma daudz dāvanu. To vidū bija futbola krekliņš, ķivere un strādnieku darba rīki. Pāvests uzdāvināja skolai no koka darinātu Dievmātes statuju ar Bērnu Jēzu uz rokām. To veidojuši Trentino mākslinieki no Itālijas.

J. Evertovskis / VR