Kopā ar Ņujorkas ticīgajiem pāvests lūdzas par mieru un taisnību

Pēc tikšanās ar imigrantu ģimenēm pāvests devās uz Medisona stadionu – Madison Square Garden, lai celebrētu Svēto Misi kopā ar Ņujorkas ticīgajiem. Parasti šeit notiek sporta sacensības, koncerti, dažādi saieti. 26. septembra vakarā stadiona apmeklētāji lūdzās par mieru un taisnību. Lūgšanas izskanēja angļu, gēliešu, poļu, tigriņu un itāļu valodā.

„Tauta, kas staigāja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu,” ar vārdiem no Isaja grāmatas sākās Svētā Mise. Pāvests teica, ka Dieva tauta katrā laikmetā ir aicināta kontemplēt šo gaismu – gaismu, kas vēlas apgaismot tautas, gaismu, kas vēlas sasniegt katru šīs pilsētas stūrīti un katru mūsu dzīves mirkli.

Pāvests atzīmēja, ka viena no ticīgās tautas īpašībām ir spēja redzēt un savu „tumsību” vidū kontemplēt gaismu, ko nes Kristus. Ticīgā tauta prot redzēt, prot izšķirot, prot kontemplēt dzīvā Dieva klātbūtni savā dzīvē, savā pilsētā. Šodien varētu teikt: tauta, kas staigā, elpo un dzīvo smoga pārņemtajā pilsētā, ieraudzīja lielu gaismu, ieelpoja dzīvības gaisu. Pāvests turpināja uzrunāt Ņujorkas metropoles iedzīvotājus:

„Dzīvot pilsētā ir kaut kas sarežģīts: daudzkultūru konteksts ar lieliem izaicinājumiem, ko nav viegli atrisināt. Lielās pilsētas mums atgādina par mūsu pasaules apslēpto bagātību: ar kultūru, tradīciju un stāstu dažādību, valodu, apģērbu, ēdienu dažādību. Lielās pilsētas kļūst par poliem, kas rāda veidu dažādību, ko mēs, cilvēciskās būtnes, esam atradušas, lai atbildētu uz dzīves jēgu apstākļos, kuros atrodamies. Lielās pilsētas slēpj, savukārt, daudzu cilvēku sejas, kurām nav pilsonības, vai kuri šķiet otrās kategorijas cilvēki. Lielajās pilsētās, satiksmes troksnī, „pārmaiņu ritmā”, paliek noslāpētas daudzu cilvēku balsis, kuriem nav „tiesību” uz pilsonību, nav tiesību būt par pilsētas daļu. Tie ir svešzemnieki un ne tikai, šo cilvēku bērni, kas nesaņem izglītību, cilvēki bez medicīniskās aprūpes, bezpajumtnieki, vientuļie sirmgalvji, kuri ir nobīdīti mūsu ielu malās, mūsu trotuāru malās un dzīvo kurlā anonimitātē. Viņi veido lielpilsētu ainavu, kas pamazām kļūst dabiska mūsu acu un jo īpaši mūsu sirds priekšā.”

„Apziņa, ka Jēzus turpina iet pa jūsu ielām, iejukdams savas tautas vidū, iesaistīdamies un iesaistīdams cilvēkus vienīgajā pestīšanas vēsturē, mūs piepilda ar cerību, cerību, kas atbrīvo no tā spēka, kas liek izolēties, ignorēt citu dzīvi, mūsu pilsētas dzīvi,” turpināja pāvests. Viņš norādīja, ka cerība mūs atbrīvo no tukšām saistībām, no abstraktas analīzes, vai no tieksmes pēc spēcīgām izjūtām. Cerībai nav bail iekļauties un būt par raugu vietās, kur mums ir lemts dzīvot un darboties. Smoga vidū cerība mums liek saskatīt Dieva klātbūtni, kas turpina staigāt pa mūsu pilsētu.

Kā atrast Dievu, kas kopā ar mums dzīvo pilsētas smoga vidū? Kā satikt dzīvo Jēzu, kurš šodien darbojas mūsu multikulturālajās pilsētās? Pāvests teica, ka to var iemācīt pravietis Isajs. Viņš runāja par gaismu, kas ir Jēzus. Šodien viņš stāda Jēzu priekšā kā Brīnišķo padoma devēju, Vareno Dievu, Mūžīgo Tēvu un Miera Karali (Sal.9,5).

Vispirms kā Brīnišķo padoma devēju. Evaņģēlijos lasām par to, ka daudzi Jēzum jautā: „Skolotāj, ko mums darīt?” Pirmais, ko Jēzus dara ar savu atbildi, ir piedāvāt, pamudināt, motivēt. Viņš saviem mācekļiem vienmēr piedāvā iet, iziet. Viņš tiem liek satikt citus tur, kur tie reāli atrodas, nevis tur, kur mums gribētos, lai tie atrastos.

Isajs Jēzu stāda priekšā arī kā Vareno Dievu. Jēzū Dievs kļuva Emanuels, Dievs ar mums, Dievs, kas iet mums blakus, kurš ir sajaucies ar mūsu lietām.

Mūžīgais Tēvs. Nekas un neviens mūs nespēs šķirt no Viņa Mīlestības. Pāvests mudināja: ejiet un sludiniet, ejiet un dzīvojiet,  jo Dievs ir jūsu vidū kā žēlsirdīgais Tēvs, kurš iziet katru rītu un katru vakaru, lai redzētu, vai Viņa bērns atgriežas mājās, un tiklīdz to ierauga, steidzas pretim, lai apskautu. Tas ir apskāviens, kas vēlas pieņemt, šķīstīt un pacelt par saviem cieņas pilniem bērniem.

Miera Karalis. Iet pie citiem, lai dalītos labajā vēstī, ka Dievs ir mūsu Tēvs, ka Viņš iet mums blakus, atbrīvo mūs no anonimitātes, no dzīves bez sejas, no tukšas dzīves un ieved mūs tikšanās skolā. Viņš atbrīvo mūs no sāncensības kara, no pašpietiekamības, lai atvērtu mūs miera ceļam – tā miera, kas dzimst no otra atzīšanas, miera, kas rodas sirdī, jo īpaši tad, kad uzlūkojam vistrūcīgāko kā savu brāli. Uzrunas noslēgumā pāvests izdarīja šādu kopsavilkumu:

„Dievs dzīvo mūsu pilsētās, Baznīca dzīvo mūsu pilsētās. Un Dievs un Baznīca, kas dzīvo mūsu pilsētās, vēlas būt par masu raugu, vēlas sajaukties ar visiem, pavadīt visus, sludinot Tā brīnumus, kurš ir Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Karalis.”

I. Šteinerte/VR