Lūgšanas nozīme ģimenē

Tad, kad mūs pārņem simtiem ikdienas rūpju, pateicoties lūgšanai, atrodam iekšēju mieru un prieku pat par visniecīgākajām lietām. Taču kā lai atrodam laiku lūgšanai? Kāds tam ir priekšnosacījums? Iepriekšējās katehēzēs aplūkojis svētku svinēšanas un darba nozīmi ģimenē, šodien pāvests pievērsās lūgšanai. Viņš uzsvēra, ka lūgšana ir mīlestības pilns izteiksmes veids. Kristieši bieži vien žēlojas, ka gribētu vairāk lūgties, bet nepietiekot laika. Mūsu sirds, vai mēs to apzināmies vai nē, nespēj iztikt bez lūgšanas. Ja mēs nelūdzamies, mums nav miera. Ko darīt, lai lūgšanai atrastos laiks? Tam ir vajadzīga mīloša sirds. Nepieciešams, lai mūsos būtu kaut nedaudz mīlestības uz Dievu. Šajā sakarā mums ir jāizkopj arī savas jūtas, lai tās kaut mazliet kvēlotu.

Bez šaubām, ir svarīgi ticēt uz Dievu no visas sirds, svarīgi cerēt uz Viņu un paļauties, ka Viņš palīdzēs visās grūtībās, svarīgi pateikties Dievam. Tas viss ir vajadzīgs. Tomēr šajā kontekstā mums vajadzētu uzdot sev šādu jautājumu: Vai es kaut cik mīlu Kungu? Vai ilgojos pēc Viņa? Vai domas par Dievu mani patiesi aizkustina un izraisa manī mīlošas jūtas? Lielākais bauslis ir mīlestības bauslis: „Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visiem spēkiem” (At 6, 5; sal. Mt 22, 37). Pāvests norādīja, ka formulas izteiksmes veids skar mīlestību un cilvēka mīlošās attiecības ar Dievu. No tā izriet, ka lūgšanas gars pamatā saistās ar mīlestību. Ja mūsos mājos mīlestība, tad arī vienmēr atradīsim laiku lūgšanai.

Turpinājumā Svētais tēvs aicināja pārdomāt, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu. Kā mēs raugāmies uz Dievu? Vai spējam iedomāties Viņu kā mīlošu Tēvu? Francisks Dievu salīdzināja ar maigu glāstu, pateicoties kuram mēs esam. No šī glāsta nekas nespēs mūs šķirt. Pat nāve nespēs mūs šķirt no Dieva. Vai tomēr varbūt mēs iedomājamies Dievu kā varenu Būtni, kā Visvareno, kurš ir radījis visas lietas, vai kā Tiesnesi, kurš uzrauga katru darbību? Protams, tas viss ir patiesi, tomēr laimīgi mēs varēsim justies tikai tad, ja saskatīsim, ka Dievs par mums gādā un mūs mīl, ka Viņš noglāsta mūs kā mīlošs Tēvs. Jā, Viņš varēja sevi atklāt tikai kā visaugstāko Būtni, dot savus baušļus un gaidīt rezultātus. Taču Dievs gribēja kaut ko vairāk. Viņš vada mūs cauri visai dzīvei, aizstāv mūs un bezgalīgi mīl. Mēs varam lūgties ar daudziem vārdiem, „kā to dara pagāni”, vai izpildīt visus rituālus, „kā to dara farizeji” (sal. Mt 6, 5.7), un tai pat laikā joprojām nebūt piepildīti un laimīgi. Lai mēs būtu laimīgi, mums ir jāmīl un katru vārdu un darbību ir jāpārvērš par lūgšanu. Ja sirdī ir mīlestība uz Dievu, tad par lūgšanu kļūst pat doma bez vārdiem vai kāda īsa invokācija svētgleznas priekšā, vai skūpsts, kas tiek raidīts dievnama virzienā. Skaisti, ja mammas māca saviem mazajiem bērniem raidīt skūpstu Jēzum vai Dievmātei. Cik tajā ir maiguma! – atzina pāvests. Tajā brīdī bērnu sirds pārvēršanas par lūgšanas vietu. Tā ir Svētā Gara dāvana. Nekad neaizmirsīsim izlūgt šo dāvanu katram no mums.

Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja, ka, neskatoties uz ģimenes locekļu lielo aizņemtību un straujo dzīves ritmu, lūgšana tieši palīdz iegūt vairāk laika, ļauj atrast mieru un piedzīvot patiesu prieku par katru negaidīti saņemto dāvanu. Šajā sakarā pāvests arī atzina, ka laika ģimenē ir patiešām maz. Vecākiem pietiek dažādu rūpju. Viņi ir ļoti aizņemti. Darāmā ir ļoti daudz. Tas, kuram ir ģimene, spēj atrisināt pat tādus uzdevumus, ar kādiem nespēj tikt galā lielie matemātiķi – mazliet jokojot, sacīja Svētais tēvs. Ģimenes cilvēks 24 stundās spēj paveikt 48 stundu darbu! Tāpēc ir mammas un tēvi, kas varētu saņemt Nobela prēmiju!

Francisks atgādināja, ka ir svarīgi katru dienu lasīt Svētos Rakstus, jo lūgšana sākas ar uzticēšanos Dievam. Vai mūsu ģimenēs ir šī uzticēšanās Dievam? Vai mūsu mājās ir Evaņģēlijs? Vai to lasām? Vai pārdomājam Dieva Vārdu, lūdzoties Rožukroni? Svētais tēvs mudināja ticīgos lasīt Evaņģēliju, pirms un pēc ēdienreizēm kopā lūgties, kā arī mācīt bērnus apzīmēt sevi ar krusta zīmi un lūgties jau no pašas mazotnes. Ja mēs lūdzamies ģimenē, tad gan priekos, gan grūtībās, uzticam sevi viens otram un varam būt droši, ka Dievs savā mīlestībā mūs sargās un par mums gādās.

Trešdienas vispārējās audiences laikā pāvests aicināja visus piedalīties Pasaules Lūgšanu dienā par radības aizsardzību. Jau 1990. gadā pareizticīgo patriarhs Dimitrios par šādu dienu pasludināja 1. septembri. Pareizticīgo Baznīcas iniciatīvai pievienojās katoļu Baznīca Itālijā un jau savā laikā to pilnībā atbalstīja pāvests Benedikts XVI. Tagad Francisks aicināja, lai mēs, lūgšanas vienotībā ar brāļiem pareizticīgajiem un visiem labas gribas cilvēkiem, sniedzam savu ieguldījumu ekoloģiskās krīzes pārvarēšanā. Pāvests arī paziņoja, ka 1. septembrī pulksten 17.00 viņš kopā ar bīskapiem, priesteriem, konsekrētajām personām un Romas Kūrijas darbiniekiem-lajiem Svētā Pētera bazilikā vadīs Dieva Vārda liturģiju un aicināja tajā piedalīties gan Romas iedzīvotājus, gan svētceļniekus.

Sveicot atsevišķas ticīgo grupas, Svētais tēvs atgādināja, ka 27. augustā Baznīca atzīmē sv. Augustīna mātes sv. Monikas liturģiskās piemiņas dienu. Viņš novēlēja abiem svētajiem jaunlaulātos un visus ticīgos vecākus, lai viņi pavada bērnus ar savu priekšzīmi un lūgšanu.

J. Evertovskis / VR