Saistīties ar Kristu nozīmē iegūt patiesu brīvību. Pāvests lūdzas par mieru Ukrainā

„Dārgie brāļi un māsas, ar lielām raizēm sekoju līdzi konfliktam Austrumukrainā, kas ir no jauna pastiprinājies šajās pēdējās nedēļās”, sacīja pāvests, 23. augustā uzrunājot uz lūgšanu „Kunga eņģelis” sanākušos svētceļniekus. Francisks vērsās ar uzstājīgu aicinājumu ievērot to, kas bija noteikts, lai panāktu mieru, un ar dažādu organizāciju un labas gribas cilvēku palīdzību risināt humāno krīzi. „Lai Kungs dod mieru Ukrainai, kas rīt svinēs valsts svētkus”, piebilda pāvests. Atgādinām, ka 24. augustā ukraiņu tauta svin neatkarības dienu, jo šajā datumā 1991. gadā tika parakstīta neatkarības deklarācija.

Komentējot svētdienai veltīto Evaņģēlija fragmentu, Svētais tēvs aicināja ticīgos ielūkoties savā sirdī un uzdot sev sekojošus jautājumus: Kas man ir Jēzus? Vai tas ir tikai vārds? Ideja? Vai Jēzus ir tikai vēsturiska persona? Vai es Jēzu uzskatu patiešām par personu, kas mani mīl, atdeva par mani savu dzīvību un ir kopā ar mani? Vai es esmu ar Jēzu? Vai cenšos Viņu labāk iepazīt? Vai ik dienas lasu kādu Evaņģēlija fragmentu? Vai nēsāju sev līdzi Svēto Rakstu grāmatiņu?

Jāņa evaņģēlijā lasām, ka daudzi Jēzus sekotāji, dzirdēdami sakām, ka Viņš ir Maize, kas nākusi no debesīm, piedzīvo vilšanos un aiziet prom. „Šī runa ir cieta. Kas to var klausīties?” (Jņ 6, 60), viņi saka. Šajā kontekstā pāvests norādīja, ka Jēzus vārdi izraisa krīzi klausītāju domāšanā. Jēzus vārdi vienmēr izraisa mūsos krīzi – viņš uzsvēra. Tie iedragā cilvēka mentalitāti, piemēram, sevišķi tad, kad runa ir par pasaulīguma garu. Tomēr Jēzus vienlaikus dāvā atslēgu grūtību pārvarēšanai. Šī atslēga sastāv no trīs elementiem: Pirmais – Viņa dievišķā izcelsme. Viņš ir nācis no debesīm un uzkāps „tur, kur bija iepriekš” (Jņ 6, 62). Otrais: Viņa vārdus var saprast tikai pateicoties Svētā Gara, „kurš dod dzīvību” (6, 63), darbībai. Tieši Svētais Gars ļauj mums saskatīt, kas īsti ir Jēzus. Trešais: Viņa vārdu neizprašanas īstais iemesls ir ticības trūkums. „Jūsu vidū ir daži, kuri netic” (6, 64), saka Jēzus. No tā laika „daudzi Viņa mācekļi atkāpās” (6, 66).

Turpinot Francisks norādīja, ka šajā situācijā Jēzus „nedod atlaides” un neatkāpjas no saviem vārdiem, bet liek saviem sekotājiem izdarīt konkrētu izvēli, proti, vai nu būt ar Viņu, vai šķirties. Tāpēc saviem divpadsmit mācekļiem Viņš jautā: „Vai arī jūs gribat aiziet?” (6, 67). Tad Pēteris uzņemas iniciatīvu un pārējo apustuļu vārdā apliecina ticību: „Kungs pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi” (6, 68). Pāvests paskaidroja, ka Pēteris nesaka: Kur lai mēs ejam? Viņš saka: Pie kā lai mēs ejam? Pamatproblēma ir nevis iešana vai iesāktās misijas pamešana, bet iešana pie kāda. Tāpēc Pētera izvirzītais jautājums ļauj mums saprast, ka uzticības Dievam jautājums ir reizē uzticības kādai personai jautājums. Runa ir par personu, ar kuru mēs esam saistīti un ejam kopā pa vienu un to pašu ceļu.

Mums ir vajadzīgs Jēzus – uzsvēra Svētais tēvs. Mums nepieciešams būt kopā ar Viņu, ēst pie Viņa galda, uzņemt Viņa mūžīgās dzīves vārdus. Ticēt uz Jēzu nozīmē ierādīt Viņam centrālo vietu mūsu dzīvē. Ticēt uz Viņu nozīmē saskatīt Viņā savas dzīves jēgu. Kristus nav nekāds aksesuārs. Viņš nav papildelements – atgādināja Francisks. Kristus ir „dzīvā maize”, mums absolūti nepieciešamā barība. Saistīties ar Viņu patiesām ticības un mīlestības saitēm nozīmē nevis sevi pieķēdēt, bet iegūt patiesu brīvību un vienmēr atrasties ceļā. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs, ticīgie, uzdodam sev jautājumu: Kas man ir Jēzus? Būt kopā ar Viņu nozīmē attīrīt savas izvēles no pasaulīgiem putekļiem, atbrīvoties no visām bailēm un iegūt īstu iekšēju brīvību – norādīja pāvests. Viņš mudināja ticīgos katru dienu nedaudz apstāties, ieklausīties savā sirdī un uzdot sev šo jautājumu.

J. Evertovskis /  VR