Uguņošana virs mūžīgās pilsētas debesīm

Romas debesīgo aizbildņu – svēto Pētera un Pāvila svētkos mūžīgās pilsētas debesis kārtējo reizi apgaismoja salūts. Šogad pirmo reizi vēsturē tas notika sinhronizētas mūzikas pavadījumā, kad saskaņā ar dažāda stipruma akordiem, gaisā augstāk un zemāk šāvās mākslīgās uguns dzirkstis. Iespaidīgs mirklis bija Mocarta komponētā skaņdarba Gloria atskaņojuma laikā, kad slavas dziesma Dievam no zemes augstu debesīs cēlās kopā ar krāšņajiem salūta ziediem. Ne mazāku skatītāju apbrīnu izraisīja dažādās krāsās vizuļojošais Alleluja, kas noslēdza vairāk nekā pusstundu ilgo salūtu.

Svētku uguņošana – protams, ne tādā izskatā, kādu iespējams panākt ar jaunajām tehnoloģijām, šeit ir notikusi jau pirms daudziem gadsimtiem. Pirmoreiz Romas iedzīvotāji to ieraudzīja 1481. gadā. Uguņošana tad bija sarīkota, lai pagodinātu pāvestu Sikstu IV viņa pontifikāta desmit gadu jubilejā. Naksnīgās debesis virs Eņģeļa pils tad apgaismoja vērienīga dzirksteļošana, kas līdzinājusies uguns griešanai pa apli. No šejienes radies nosaukums Girandola, ar kādu romieši sāka apzīmēt šādus pasākumus, kas vēlāk izvērtās par tradīciju. To sāka piekopt dažādos Baznīcas svētkos un pāvestu kronēšanas dienā.

2008. gadā vēsturiskā Girandola tika atklāta, izstudēta un īstenota no jauna, to papildinot ar daudziem elementiem, kurus iespējams izpildīt mūsdienās. Ir aprēķināts, ka no dažādām Eņģeļa pils tuvākās apkārtnes vietām to vēroja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku. Šogad Girandolu bija ieradušies vērot jau kādi 100 tūkstoši itāļu un ārzemnieku.

Girandola ir pieminēta arī Čārlza Dikensa un romiešu iemīļotā dzejnieka Džoakīno Belli daiļradē. Priekšstatu par to, kā uguņošana virs Eņģeļa pils izskatījās senatnē, var gūt no pagātnes gleznotāju darbiem, kā arī no pāvestu liturģisko ceremoniju meistaru Paride De Grassis, Fulvio Servancio un Paolo Mukancio atstāstiem, kas tapuši laikposmā no 1500. līdz 1600. gadam.

Girandola uguņošanu var uzskatīt par salūta priekšteci Eiropā, taču patiesībā dzirksteļošanas aizsākumi gaisā ir meklējami Ķīnā. 1044. gada liecībās var rast ziņas par kādu bambusa bultu, kas bijusi piepildīta ar sēra, oglekļa un šaujampulvera savienojumu. Kā zināms, ķīnieši līdz pat mūsdienām izmanto dažādus uguņošanas trikus, ticot, ka tādējādi tiek atbaidīti ļaunie gari. Ar šādu nolūku uguns tiek pielietota arī atsevišķos budistu reliģiskajos svētkos.

Šodien, pateicoties smalkai tehnoloģiskai aparatūrai, tai skaitā nelielām radio centrālēm, tehniķi spēj izpildīt sarežģītus, cilvēku drošībai un videi nekaitīgus pirotehnikas brīnumus. 29. jūnija vakarā skatītāji tika pārsteigti ar vairākiem simtiem dažādu uguns ornamentu, kas izšāvās no pieciem stratēģiskiem punktiem virs Eņģeļa pils. Salūtu izpildīja pirotehniķu grupa Invicta IX.

Eņģeļa pils izvēle par uguņošanas vietu nav nejauša. Tā ir saistīta ar brīnumaino vīziju, kuru 590. gada 29. augustā pieredzēja svētais Gregors Lielais. Vīzijā virs imperatora Hadriana mauzoleja apžilbinošā gaismā parādījās eņģelis Miķelis, liekot atpakaļ makstī zobenu. Tādējādi simboliskā veidā tika pasludinātas mēra beigas mūžīgajā pilsētā. Nākamajā dienā mēris patiešām beidzies un pāvests Gregors Lielais Hadriana mauzoleju pārdēvēja par Svētā Eņģeļa cietoksni – Castel Sant’Angelo.

I. Šteinerte/VR