Pāvests tiekas ar reliģisko ļaužu formācijas veicējiem

„Redzot jūs tik daudzus, nevarētu teikt, ka pastāv garīgo paaicinājumu trūkums,” teica pāvests Francisks, sestdien tiekoties ar konsakrēto ļaužu audzinātājiem. Konsekrētajai dzīvei veltītajā gadā Romā bija ieradušies vīriešu un sieviešu reliģisko institūtu formatori no visas pasaules. Pāvests izteica pārliecību, ka paaicinājumu krīze nepastāv tur, kur konsakrētie ar personīgo piemēru spēj nodot citiem Dievam veltītas dzīves skaistumu. „Ja nav personīgās liecības, nebūs paaicinājumu,” sacīja Francisks. Viņš atgādināja, ka reliģisko audzinātāji nav tikai skolotāji vien, bet visvairāk par visu viņi ir Kristus sekotāji. No šejienes izriet nepieciešamība vienmēr rūpēties arī par personīgo formāciju, sākot no spēcīgas draudzības ar vienīgo Skolotāju.

Pāvests akcentēja, ka tāpat kā pirmajiem Kristus mācekļiem un sekotājiem, konsekrētā dzīve nesākas ar Jeruzalemi, tā sākas ar Galileju. Galilejas pieredze ir pirmās satikšanās pieredze ar Kungu. Šo pieredzi nav iespējams aizmirst, taču nereti to pārklāj citas lietas, darbs, steiga, arī grēki un pasaulīgums. Lai sniegtu liecību, bieži ir nepieciešams ceļot uz savu „Galileju” – aicināja Francisks. Ir jāatsvaidzina piemiņa par tikšanos ar Jēzu un no tās jāvadās turpmāk. Pretējā gadījumā, gājums apstāsies uz vietas un nenotiks virzība tālāk.

Pāvests teica, ka būt reliģisko audzinātājiem ir skaisti. Tā ir privilēģija piedalīties Tēva darbā, kurš veido Dēla sirdi cilvēkos, kurus ir aicinājis Svētais Gars. Francisks uzsvēra arī, ka formācijas sniedzēji nav tikai draugi un līdzgaitnieki tiem, kuri ir uzticēti viņu gādībai. Viņiem ir jābūt kā īstām mātēm un īstiem tēviem, kas no saviem bērniem var maksimāli prasīt un maksimāli arī dot.

Svētais tēvs brīdināja nekrist kārdinājumā nodrošināt klosteriem jauno paaicināto kvantitāti. Ir jārūpējas par paaicinājuma īstumu. Ir jāprot teikt „nē” jauniešiem, kas garīgās dzīves insitūtos meklē drošību un patvērumu. Taču pāvests uzsvēra, ka tas nenozīmē, ka šādi jaunieši būtu jāpadzen. Tas nozīmē pavadīšanu dzīvē, lai jaunietis, kas neder klosterdzīvē, spētu iziet pa klostera durvīm un nemaldoties, iejusties sabiedrībā.

Pāvesta uzrunā konsakrēto ļaužu audzinātājiem uzmanību piesaistīja vārdi „ausu apustulāts”. Tas nozīmē prast ieklausīties garīgajai pavadībai uzticētajos jauniešos. Ar pacietību prast gaidīt. Francisks atzina, ka gaidīt bieži vien var likties ļoti mokoši, taču pacietība ir viens no garīgo audzinātāju tikumiem. Tāpat nedrīkst zaudēt drosmi, ja gaidītais nenes rezultātus. Gadās, ka trīs, četrus gadus pēc klosterī pavadītas dzīves, jaunietis izlemj aiziet. Tas var būt sāpīgi. Pāvests atzina, ka tā ir reliģisko audzinātāju „moceklība”, taču šāda veida neveiksmes var kalpot arī par paša audzinātāja audzinātājām.

Svētais tēvs aicināja reliģiskos brīžos, kad tie jūt, ka viņu darbs ir izniekots, vai nav novērtēts, atcerēties, ka Jēzus tiem seko ar mīlestību un pateicīga ir Baznīca. Francisks atzina, ka formatoriem uzticētā misija reizēm var likties īsta šķīstītava, taču aicināja glabāt prieku. Viņš novēlēja ar pateicību veikt savu kalpojumu un apzināties, ka nav nekā skaistāka par sirds piederību Dievam un kalpošanu brāļiem.

I. Šteinerte/VR