2015-04-09 13:07:00

Pāvesta lūgšanu nodomi aprīlī


Universālais pāvesta lūgšanu nodoms aprīļa mēnesī attiecas uz cieņas pilnu izturēšanos pret radību: Lai cilvēki iemācās cienīt radību un rūpēties par to kā par Dieva dāvanu.

2013. gada 5. jūnija vispārējās audiences laikā Francisks mudināja sabiedrību pārdomāt, ko varam darīt, lai pasargātu cilvēkus no bada, no kā ļoti daudzi šodien cieš un mirst. Viņš atzina, ka šodien valda nevis cilvēks, bet nauda, un daudzi vīrieši un sievietes tiek upurēti uz peļņas un patēriņa altāra. Mūsdienu pasaule ir saindējusies ar „atkritumu kultūru”. Kamēr vieni mirst badā, citi, diemžēl, iznieko pārtiku un met to atkritumos. Kāda ir šīs problēmas dziļākā sakne? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, pāvests katehēzes mācībā aplūkoja fragmentu no Radīšanas grāmatas par to, ka cilvēkam tiek uzticēts „kopt un sargāt” zemi (sal. Rad 2, 15). Viņš pievērsās vides aizsardzības jautājumam sakarā ar to, ka 5. jūnijs ir Apvienoto Nāciju pasludinātā Starptautiskā Vides aizsardzības diena. Iniciatīva ir nopietns pamudinājums izskaust pārtikas izšķērdību.

Ko nozīmē kopt un sargāt zemi? Vai mēs patiešām kopjam un sargājam radību? – jautāja pāvests. Darbības vārds „kopt” vedina mūs domāt par rūpēm, ar kādām strādā zemkopis, kurš dara visu iespējamo, lai zeme nestu augļus un lai varētu tajos dalīties. Dieva dotā norāde kopt un sargāt zemi attiecas uz katru no mums – sacīja Francisks. Tā ir prasība izturēties pret visām radītajām lietām ar lielu atbildību, pārveidot pasauli par skaisti iekoptu dārzu, kurā katram cilvēkam būtu patīkami dzīvot. Mēs, diemžēl, padodamies augstprātībai un gribam dominēt, iegūt paturēt sev, manipulēt un izmatot. Tā rīkojamies tāpēc, ka domājam un dzīvojam horizontālā līmenī, esam attālinājušies no Dieva un neprotam saskatīt Viņa zīmes – atgādināja pāvests.

Taču „kopt un sargāt” ietver sevī ne tikai attiecības starp mums un apkārtējo vidi, starp cilvēku un radību, bet arī attiecības starp cilvēkiem. Pāvests runāja par „cilvēka ekoloģiju”, kas ir cieši saistīta ar „vides ekoloģiju”. Mēs piedzīvojam krīzi. To varam redzēt apkārtējā vidē, bet jo īpaši cilvēkā. Cilvēks šodien ir apdraudēts. Lūk, tādēļ vajadzīga cilvēka ekoloģija! Francisks atzina, ka briesmas ir ļoti nopietnas, jo ir dziļš problēmas cēlonis, proti, runa ir ne tikai par ekonomiku, bet par ētiku un antropoloģiju. Baznīca to daudzreiz ir atgādinājusi un daudzi to atzīst, taču viss turpinās pa vecam, jo dominē no ētikas atrautas ekonomikas un finanšu dinamikas. Šodien valda nevis cilvēks, bet nauda. Dievs, mūsu Tēvs, uzticēja uzdevumu sargāt zemi nevis naudai, bet mums, vīriešiem un sievietēm. Tas ir mūsu uzdevums.

Savukārt misionārais Svētā tēva nodoms šomēnes skar vajātos kristiešus: Lai vajātie kristieši pieredz augšāmceltā Kunga stiprinošo klātbūtni un visas Baznīcas solidaritāti.

Augšāmcēlies un slavas pilnais Kristus ir mūsu cerības dziļais avots, un mums nepietrūks Viņa palīdzības, lai izpildītu misiju, ko Viņš mums uztic – raksta pāvests apustuliskajā pamudinājumā „Evangelii gaudium” (275).

Kristus augšāmcelšanās nav pagātnes notikums, tā satur dzīvības spēku, kas ir pārņēmis pasauli – turpina Francisks. Tur, kur viss liekas miris, no visām pusēm atkal parādās augšāmcelšanās asni. Tas ir spēks, kam līdzīga nav. Tiesa, daudzreiz liekas, ka Dieva nemaz nav: mēs redzam nebeidzamu netaisnību, ļaunumu, vienaldzību un cietsirdību. Un tomēr varam būt droši, ka tumsas vidū vienmēr rodas kas jauns, kas agrāk vai vēlāk nesīs augļus. Tukšā laukā parādās dzīvība, neatlaidīga un neuzvarama. Ir tik daudz sliktā, tomēr labais vienmēr tiecas atgriezties, lai uzplauktu un izplatītos. Pasaulē katru dienu atdzimst skaistums, kas pārveidojoties iet cauri vēstures vētrām. Vērtības vienmēr tiecas atkal parādīties jaunā veidolā, un cilvēks ir atkal un atkal atdzimis situācijās, kas likās bezcerīgas. Tas ir augšāmcelšanās spēks, un katrs evaņģelizētājs ir šī dinamisma instruments (276).

Tomēr nemitīgi parādās arī jaunas grūtības, neveiksmes un cilvēku niecība, kas nes tik lielas ciešanas. No savas pieredzes mēs visi zinām, ka dažreiz mūsu pūliņi nenes gaidīto gandarījumu, rezultāti ir trūcīgi un izmaiņas pārāk lēnas, un mūs kārdina nogurums un apnicība. Tomēr, tās ir divas dažādas lietas, ja nogurumā uz brīdi nolaižam rokas, vai arī, ja hroniskas neapmierinātības un dvēseli iztukšojošas apātijas iespaidā padodamies galīgi. Var notikt arī tā, ka cīniņos sirds pagurst, jo karjerismā, kas slāpst pēc atzinības, aplausiem, balvām un statusa, patiesībā meklējam paši sevi. Tad mēs it kā nenolaižam rokas, bet nav vairs apņēmības, pietrūkst augšāmcelšanās, un Evaņģēlijs, kas ir visbrīnišķīgākā vēsts visā šajā pasaulē, paliek aprakts zem lielas aizbildināšanos kaudzes (277).

Dokumentā pāvests uzsver, ka ticība nozīmē ticēt, ka Dievs patiešām mīl mūs, ka ir dzīvs, ka noslēpumainā veidā spēj visu ietekmēt, ka neatstāj mūs, ka Savā varenībā un bezgalīgajā radošumā arī no ļaunā panāk labo. Ticība nozīmē pārliecību par Viņa uzvaras gājienu vēsturē kopā ar tiem, „kas ar Viņu, ir aicinātie, izredzētie un uzticīgie” (Atkl 17:14). Ticēsim Evaņģēlijam, kas saka, ka Dieva Valstība jau ir klātesoša pasaulē un attīstās dažādās vietās un dažādos veidos (278).

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.