Priesteri, iemācieties pareizi atpūsties!

Priestera kalpojuma auglīgums ir atkarīgs no veida, kā viņš atpūšas. Nereti pastāv kārdinājums atpūsties vienalga kā, it kā atpūtai nebūtu nekāda sakara ar Dievu. Taču patiesu atpūtu jāmeklē mīlestībā. Lielās ceturtdienas rītā Svētā Pētera bazilikā pāvests svinēja Hrizmas svētīšanas dievkalpojumu, kurā piedalījās vairāk nekā 1000 garīdznieku. Tā laikā viņš svētīja katehumenu, slimnieku svaidīšanas un svētās hrizmas eļļas, un visi garīgie gani atjaunoja priesterības solījumus. Homīlijā Francisks runāja par dažāda veida nogurumu priestera dzīvē. Svētais tēvs aicināja klātesošos ielūkoties dziļāk sevī un atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Vai es protu atpūsties, saņemot visu to lielo mīlestību, nesavtību un sirsnību, ko man sniedz ticīgā Dieva tauta? Varbūt pēc pastorālā darba es meklēju smalkākus atpūtas veidus – nevis tos, kas ir zināmi nabagiem, bet tos, ko piedāvā patēriņa sabiedrība? Vai Svētais Gars patiešām ir mana „atpūta nogurumā”, vai tikai tāds, kurš liek man strādāt? Vai es protu palūgt palīdzību kādam gudram priesterim? Vai es protu atpūsties pats no sevis, no savām prasībām pret sevi, no pašapmierinātības, no pašpietiekamības? Vai es protu sarunāties ar Jēzu, ar Tēvu, ar Jaunavu Mariju un Svēto Jāzepu, ar saviem draugiem - svētajiem aizbildņiem, kuriem interesē tikai lielāks Dieva gods? Vai es protu atpūsties no saviem ienaidniekiem Kunga aizsardzībā? Vai es meklēju savus argumentus vai uzticos Svētajam Garam, kurš mani māca, ko katrā situācijā teikt? Vai neesmu pārāk noraizējies un sevi nomocījis, vai, kā Pāvils, atrodu mieru, sakot: „Es zinu, uz ko ticēju” (2 Tim 1, 12)?

Aplūkojis priesteru uzdevumus (sludināt Labo Vēsti nabagiem, atbrīvošanu cietumniekiem un dziedināšanu aklajiem, dod brīvību apspiestajiem, dziedināt salauztās sirdis un mierināt noskumušos), pāvests pievērsās dažādiem nogurumu veidiem, ar ko saskaras priesteri.

Viņš norādīja, ka ir tā saucamais „ļaužu vai pūļa nogurums”. Tas ir labais nogurums, ko piedzīvoja arī pats Kungs Jēzus. Tā ir žēlastība būt savu ļaužu vidū un palīdzēt viņiem. Cilvēki mīl savus ganus, grib viņus redzēt un viņi tiem ir vajadzīgi – teica Francisks. Ticīgā tauta neatstāj priesteri bezdarbībā, ja vien viņš pats neieslēdzas savā birojā vai neaizbrauc prom mašīnā ar tumši tonētiem stikliem. Tas ir priestera, kurš ož pēc savām avīm, nogurums, un ko pavada tēva, kurš priecājas par saviem bērniem, smaids.

Turpinājumā pāvests pieskārās „ienaidnieku nogurumam”. Ļaunais gars un viņa sekotāji neguļ – brīdināja Francisks. Tā kā velns necieš Dieva Vārdu, tad dara visu iespējamo, lai liktu klusēt vai izsistu no sliedēm. Šajā gadījumā nogurumu ir grūtāk pārvarēt. Tad priesterim ir ne tikai neatlaidīgi jāpūlas darīt labu, bet arī jāsargā savu tautu un pašam sevi no ļaunā. Velns ir viltīgāks par mums. Tas, ko mēs esam pacietīgi un ilgi būvējuši, viņš var nojaukt vienā mirklī. Tāpēc jāiemācās lūgt žēlastību neitralizēt velnu, tas ir, padarīt ļauno nekaitīgu, necenšoties aizstāvēties ar pārcilvēciskiem spēkiem gadījumos, kad to var izdarīt tikai Kungs. Šāda apziņa palīdzēs nenolaist rokas ļaunā priekšā. Saskaroties ar šī veida nogurumu, jāatceras Kristus vārdi: „Esiet droši, es uzvarēju pasauli!” (Jņ 16, 33).

Visbeidzot, pastāv tā saucamais „nogurums no sevis”. Tas varbūt ir visbīstamākais nogurums – sacīja Svētais tēvs. Iepriekšējos divos gadījumos nogurums ir saistīts ar iziešanu no sevis un darbību, turpretī šajā gadījumā, drīzāk tā ir vilšanās par sevi, kas netiek uzlūkota aci pret aci un ar mierīgu prātu, apzinoties, ka esam grēcinieki, kuriem ir vajadzīga piedošana un palīdzība. Tāds cilvēks paprasītu palīdzību un ietu tālāk, bet minētajā gadījumā runa ir par gribēšanu un negribēšanu, par to, ka riskējam, un tad ar nožēlu atceramies Ēģiptes sīpolus, vai spēlējamies ar ilūziju, „flirtējam ar garīgo pasaulīgumu”. Jāņa Atklāsmes grāmata parāda, kāds ir šī noguruma cēlonis: „Tev ir pacietība, un tu esi mana vārda dēļ daudz cietis un neesi paguris. Bet man ir pret tevi tas, ka tu esi pazaudējis savu pirmo mīlestību” (Atkl 2, 3-4). Pāvests piebilda, ka atpūtu varam rast tikai mīlestībā. Tas, kurš sevi nemīl, nogurst, un ilgtermiņā, slikti nogurst.

Kungs domā par mūsu pastorālo nogurumu. Viņam tas nav svešs. To vislabāk apliecina vārdi no sv. Jāņa evaņģēlija „Mīlēdams savējos…, Viņš tos mīlēja līdz beigām” (Jņ 13, 1) un kāju mazgāšanas žests. Homīlijas noslēgumā Francisks norādīja, ka Kungs šķīstī priesteru sekošanu Jēzum. Kristus attīra, lai garīgie gani justos priecīgi un piepildīti, un būtu bez bailēm un traipiem. Viņš attīra, lai tiem pietiktu drosmes iziet un doties līdz pat pasaules perifērijām, nesot Labo Vēsti visiem nabagiem un pamestajiem, vienlaikus apzinoties, ka Kungs ir ar mums līdz pat pasaules galam. Pāvests aicināja priesterus prast pieņemt savu nogurumu un iemācīties atpūsties Dievā.

J. Evertovskis / VR