Trīs svētās dienas – mūsu kristīgās dzīves kulminācija

Veltīt savu dzīvi kā mīlestības dāvanu Dievam un līdzcilvēkiem – šāds aicinājums izskanēja pāvesta 1. aprīļa katehēzes mācībā. Klusās nedēļas trešdienas vispārējās audiences laikā Francisks skaidroja „Triduum” jeb Trīs svēto dienu nozīmi. Tās sākas ar Lielo ceturtdienu un ir visa Baznīcas liturģiskā gada kulminācija. Šis laiks, kad svinam Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, reizē ir mūsu kristīgās dzīves kulminācija – viņš sacīja. Neviens no mums nezina, kad pienāks mūsu dzīves pēdējā stunda un nāksies atstāt šo pasauli, bet esam aicināti lūgt žēlastību, lai varētu mierīgi pateikt: „Tēvs, izdarīju, ko varēju, ir piepildīts”. Dažreiz savā dvēselē piedzīvojam tik dziļu tumsu, ka liekas, ka nevaram vairs neko darīt, un sirdij vairs nav spēka mīlēt. Tomēr esam aicināti apzināties, ka tieši šajā tumsā Kristus iededz Dieva mīlestības uguni – teica pāvests.

Lielās ceturtdienas vakarā visos dievnamos tiek svinēta Kunga Pēdējo vakariņu piemiņas Svētā Mise. Tā ir pirmā Euharistija, ko svinēja pats Jēzus. „Šī ir mana miesa, kas par jums tiks atdota…. Šis ir manu jaunās un mūžīgās derības asiņu biķeris…”, sacīja Kristus, ņemot maizi un vīnu. Šie vārdi skaidri norāda uz Kunga klātbūtni mūsu vidū. Bez tam, Jēzus izvēlējās apustuļus un viņu pēctečus par šī sakramenta administrētājiem. Euharistija ir Kristus mīlestības uz Baznīcu augstākais apliecinājums. Lielās ceturtdienas Svētās Mises laikā tiek atkārtots arī kāju mazgāšanas žests. Šī dievkalpojuma Evaņģēlijs, atgādinot kāju mazgāšanu, parāda to pašu Euhairstijas nozīmi citā perspektīvā – sacīja Francisks. Jēzus kā kalps mazgā kājas Pēterim un citiem 11 mācekļiem (sal. Jņ 13, 4-5). Pāvests paskaidroja, ka ar šo pravietisko žestu Jēzus atklāj savas dzīves un savu ciešanu jēgu, proti, kalpot Dievam un brāļiem (sal. Mk 10, 45). Tas notika arī mūsu Kristībā, kad Dieva žēlastība nomazgāja mūsu grēkus un mēs ietērpāmies Kristū (sal. Kol 3, 10). Tas notiek katru reizi, kad svinam Kunga piemiņu Euharistijā. Tad mēs vienojamies ar Kristu, lai paklausītu Viņa bauslim mīlēt vienam otru kā Viņš mūs mīlēja. (sal. Jņ 13, 34). Ja mēs, pieņemot Svēto Komūniju, neesam patiesi gatavi mazgāt cits citam kājas, tad mēs neatzīstam Kunga Miesu – sacīja Francisks.

Lielajā piektdienā pārdomājam par Kristus ciešanām un nāvi – turpināja pāvests. Būdams pie krusta, Jēzus sacīja: „Ir piepildīts” (Jņ 19, 30). Ko šie vārdi nozīmē? Tie nozīmē to, ka pestīšanas darbs ir pabeigts, ka viss, kas ir atklāts Rakstos, piepildās Kristus mīlestībā. Jēzus ar savu upuri vislielāko ļaunumu pārvērta vislielākajā mīlestībā. Visos gadsimtos daudzi vīrieši un sievietes ar visu savu dzīvi liecina par šo mīlestību līdz pat savas dzīvības atdevei. Daudzi atdod savu dzīvi kā mīlestības dāvanu Dievam un brāļiem. Daudzi šodien mirst tikai tādēļ, lai apliecinātu savu ticību uz Jēzu. „Cik tas būs skaisti”, sacīja pāvests, „kad mēs visi savas dzīves beigās, neraugoties uz savām kļūdām, saviem grēkiem, ar visiem labajiem darbiem, ar savu mīlestību uz tuvāko, varēsim, tāpat kā Jēzus, teikt Tēvam ‘Ir piepildīts!’”.

Lielā sestdiena ir klusuma diena. Tā ir diena, kad Baznīca kontemplē Kristus „atpūtu” kapā pēc Viņa uzvaras pilnās krusta cīņas. Lielajā sestdienā Baznīca atkal pielīdzina sevi Marijai, kura ir pirmā pilnīgā ticīgā. Viņa vienīgā paliek tumsā ar aizdegtu ticības lāpu, cerot pretēji jebkādai cerībai uz Jēzus augšāmcelšanos (sal. Rom 4, 18). Lieldienu vigīlijas naktī lielais klusums tiek pārtraukts ar svinīgo „Alleluja” dziedājumu. Tādā veidā tiek pasludināta Kunga augšāmcelšanās un gaismas uzvara pār tumsu un dzīvības uzvara pār nāvi. Reizēm liekas, ka nakts tumsa pārņem visu dvēseli – sacīja pāvests. Reizēm mēs domājam šādi: „Nu jau vairs neko nevar iesākt”, un tad sirds vairs neatrod spēku, lai mīlētu. Tomēr tieši šajā tumsā Kristus iededz Dieva mīlestības uguni. Visdziļākajā tumsā viss sākas no jauna. Mēs zinām, ka nakts tumšākās stundas ir tieši pirms rītausmas. Tieši šajā tumsā Kristus nāk ar savu uzvaru un iededz mīlestības uguni.

Katehēzes noslēgumā Francisks piebilda, ka šajā svētajā naktī Baznīca mums nodod augšāmcēlušā Kristus gaismu, lai mēs dzīvotu cerības pilni. Jēzus uzvarēja nāvi un kopā ar Viņu arī mēs piedzīvojam uzvaru. Šajās dienās esam aicināti ne tikai pieminēt Kunga ciešanas un nāvi, bet patiesi izdzīvot šo noslēpumu, lai pēc tam varētu svinēt īsti svētīgas Lieldienas. „Lai augšāmcēlušais Kungs stiprina jūs ticībā un dara jūs par savas mīlestības un augšāmcelšanās lieciniekiem”, vēlēja Svētais tēvs, uzrunājot uz vispārējo audienci sanākušās atsevišķās svētceļnieku grupas. Vēršoties pie poļu ticīgajiem, Francisks atgādināja, ka 2. aprīlī atzīmēsim sv. Jāņa Pāvila II nāves 10. gadadienu. Viņš ir izcils Kristus liecinieks. Mēs varam lūgt viņa aizbildniecību par sevi, savām ģimenēm un visu Baznīcu, lai augšāmcelšanās gaisma apspīd visas mūsu dzīves ēnas un piepilda mūs ar prieku un mieru.

J. Evertovskis / VR