Trīs Austrumu Gudrie – pievēršanās ticībai paraugs

Kunga Parādīšanās svētkos jeb Triju Ķēniņu dienā, 6. janvārī, pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības. Homīlijā viņš aicināja pārdomāt, ko nozīmē būt kristietim. Kas ir šis noslēpums, kurā slēpjas Dievs? – jautāja Francisks. Kur es varu sastapt Dievu? Ja mums visapkārt pasaulē notiek kari, tiek izmantoti un paverdzināti bērni, tiek spīdzināti cilvēki, plaukst ieroču tirdzniecība, tad kur ir Dievs? Kur ir Jēzus? Lai cik tas neliktos paradoksāli, Jēzus ir tieši šajos vismazākajos brāļos un vismazākajās māsās, kas šodien cieš spaidus un vajāšanas. To mums palīdz saprast Betlēmes notikums. Ceļš, ko iezīmē Betlēmes silīte, radikāli atšķiras no tā, ko cenšas rādīt pasaule.

Pāvests atgādināja, ka šis no Jaunavas Marijas Betlēmē dzimušais Bērns ieradās pasaulē priekš visas cilvēces, ko pārstāv Austrumu Gudrie. Šis Bērns atklāj mums Dieva maigumu. Trīs Gudrie pārstāv vīriešus un sievietes, kuri dažādās pasaules reliģijās un filozofijās nemitīgi meklē Dievu. Viņi rāda mums dzīves ceļu. Viņi meklēja patieso gaismu. Ieraudzījuši zvaigzni, Gudrie devās ceļā. Francisks norādīja, ka viņus paaicināja un lika viņiem doties ceļā Svētais Gars. Tieši šajā ceļā tie personīgi satika Dievu.

Svētais tēvs paskaidroja, ka ceļā Austrumu Gudrie neiztika arī bez grūtībām. Ierodoties Jeruzalemē, viņi devās uz ķēniņa pili, jo domāja, ka karalim jāpiedzimst karaļa pilī. Tur viņi pazaudēja zvaigzni. Hērods izrādīja interesi par Bērni. Taču viņš to darīja nevis, lai Viņu pielūgtu, bet iznīcinātu. Hērods bija varas vīrs, kurš otrā cilvēkā redzēja tikai savu sāncensi. Pat Dievu Viņš uzskatīja par visbīstamāko sāncensi. Hēroda pilī Gudrie piedzīvoja tumsas un apjukuma brīdi, ko viņiem tomēr izdevās pārdzīvot, pateicoties Svētā Gara iedvesmām, kuras saņēma caur Svētajiem Rakstiem. Pravietojumos bija teikts, ka Mesijai jāpiedzimst Dāvida pilsētā Betlēmē. Tad viņi turpina ceļu un atkal ierauga zvaigzni – sacīja pāvests. Evaņģēlists atzīmē, ka viņi, „ieraudzījuši zvaigzni, ļoti nopriecājās” (Mt 2, 10). Sasnieguši Betlēmi, viņi atrada „Bērnu ar Viņa Māti Mariju” (Mt 2, 11). Pēc Jeruzalemē piedzīvotā kārdinājuma, šeit viņi piedzīvoja otro lielo kārdinājumu – atraidīt, nepieņemt šo niecīgumu. Tomēr viņi, „krītot uz vaiga, Viņu pielūdza” un pasniedza Viņam savas vērtīgās simboliskās dāvanas.

Turpinot, pāvests paskaidroja, ka Austrumu Gudrajiem vienmēr palīdzēja Svētais Gars ar savu žēlastību. Šis Gars viņus pamudināja doties ceļā un, sasniedzot galamērķi, lika viņiem ieiet noslēpumā. Pateicoties Svētā Gara vadībai, ķēniņi saprata, ka Dieva kritēriji ļoti atšķiras no cilvēku kritērijiem. Viņi apzinājās, ka Dievs atklāj sevi nevis šīs pasaules varenībā, bet vēršas pie mums savas mīlestības pazemībā. Jā, Dieva mīlestība ir liela un varena, taču reizē tā ir pazemīga. Līdz ar to, Gudrie ir atgriešanās paraugs. Viņi ir pievēršanās īstajai ticībai paraugs, jo ieticēja nevis šķietamajam varas spožumam, bet Dieva labestībai.

Šajā kontekstā Francisks mudināja pārdomāt, kur mēs varam sastapt Dievu. Viņš norādīja, ka Jēzus slēpjas brāļos un māsās, kas cieš. Ceļš, ko izgaismo Betlēmes gaisma, atšķiras no pasaulīgā ceļa. Tas ir Dieva pazemošanās ceļš. Viņa godība ir apslēpta Betlēmes silītē, Kalvārijas krustā, brālī un māsā, kas cieš. Gudrie iegāja noslēpumā. No cilvēciskajiem aprēķiniem viņi pārgāja pie noslēpuma. Tā bija viņu atgriešanās.

Kā ir ar mūsu atgriešanos? – jautāja Svētais tēvs, aicinot lūgties, lai Kungs ved arī mūs pa atgriešanās ceļu, aizstāv un atbrīvo mūs no kārdinājumiem, ko slēpj zvaigznes. Pāvests novēlēja, lai arī mēs vienmēr meklētu zvaigzni, iemācītos aizvien no jauna iepazīt Dieva noslēpumu, neieļaunotos par to, ka Viņš nāk pie mums maza Bērna veidolā, un pazemīgi lūgtu Mariju rādīt mums Viņu. Francisks aicināja ticīgos rast drosmi atbrīvoties no savām ilūzijām, no saviem pieņēmumiem un savām „gaismām”, un smelt šo drosmi ticības pazemībā, lai tad satiktu Gaismu.

J. Evertovskis / VR