„Kristietis ir žēlsirdīgs. Stingrība ir vājas sirds pazīme.” Ar šādām atziņām pāvests
nāca klajā Svētās Mises sprediķī pirmdienas rītā. Viņš teica, ka Jēzus mūs padara
žēlsirdīgus pret cilvēkiem, taču tas, kam ir vāja sirds, kas nav balstīta uz Kristu,
riskē būt stingrs ārējās disciplīnas piekopējs, kamēr savā iekšienē viņš ir liekulis
un izdevīguma meklētājs.
Pāvesta homīlijas centrā bija šīsdienas Evaņģēlija
lasījums par to, ka tautas vecākie un priesteri prasa Jēzum, ar kādu autoritāti Viņš
veic savus darbus. Francisks paskaidroja, ka šis jautājums atklāj liekulīgu sirdi.
Šiem ļaudīm neinteresēja patiesība, viņi kalpoja tikai savām interesēm un gāja tai
virzienā, kurā pūta vējš. Viņu sirds bija bez satura un viņi tirgojās ar visu – tirgojās
ar iekšējo brīvību, tirgojās ar ticību, tirgojās ar tēvzemi. Viņiem bija svarīgi veiksmīgi
iziet no situācijām. Viņi izmantoja situācijas.
Francisks pieļāva, ka šeit
kāds varētu pajautāt: „Bet, tēvs, šie ļaudis ievēroja likumus. Sabatā viņi nestaigāja
vairāk par simts metriem, nekad nesēdās pie galda nenomazgājuši rokas. Viņi stingri
ievēroja priekšrakstus.” Pāvests teica, ka tas ir tiesa, taču viņi bija ārišķīgi.
Viņi izlikās stipri, taču tādi bija tikai no ārpuses. Viņu sirds bija vāja, viņi nezināja,
kam tic. Viņu dzīves ārējā daļa bija stingri noregulēta, taču sirds mētājās no vienas
puses uz otru. Jēzus, savukārt, māca, ka kristietim ir jābūt stiprai, nelokāmai sirdij,
sirdij, kas aug uz klints. Pāvests sacīja:
„Tā ir šo cilvēku liekulības drāma.
Taču Jēzus nekad netirgojās ar savu Tēva Dēla sirdi, bet bija atvērts cilvēkiem un
meklēja veidus, kā viņiem palīdzēt. „Bet to nedrīkst darīt. Mūsu disciplīna, mūsu
doktrīna saka, ka nedrīkst!” viņi teica. „Kāpēc tavi mācekļi, iedami gar labības laukiem,
ēd graudus sabatā? Viņiem nav tiesību!” Viņi bija tik nocietināti savās disciplīnās:
„Nē, disciplīnu skart nedrīkst, tā ir svēta!”
Francisks atgādināja, ka pāvests
Pijs XII atbrīvoja no Euharistiskā gavēņa, kas bija „smags krusts”:
„Daži no
jums varbūt to atceras. Nedrīkstēja dzert pat lāsīti ūdens. Mazgājot zobus, bija jācenšas,
lai nenorītu ūdeni. Es pats, būdams zēna gados, gāju pie biktstēva, lai pastāstītu,
ka saņēmu Komūniju, taču nebiju pārliecināts, vai nenoriju kādu pilīti ūdens. Kad
Pijs XII šo disciplīnu mainīja, daudzi teica: „Herēzija! Viņš aizskāra Baznīcas disciplīnu!”
Daudzi farizeji to izjuta kā skandālu. Daudzi. Jo Pijs XII darīja tāpat kā Jēzus.
Viņš redzēja cilvēku vajadzības: „Nabaga cilvēki! Tādā karstumā!” Priesteri, kas celebrēja
trīs Mises, pēdējo pulksten vienos pēcpusdienā, visu laiku bija spiesti gavēt. Baznīcas
disciplīna… Un šiem farizejiem ar savu disciplīnu bija nelokāma āda, bet, kā saka
Jēzus, „viņu sirds bija satrūdējusi”. Viņi bija vāji, vāji līdz pat satrūdēšanai.
Viņu sirds bija tumsības pilna”.
Pāvests atgādināja, ka tā ir šo cilvēku drāma,
un Jēzus nosoda liekulību un tiekšanos pēc izdevības:
„Tāda var kļūt arī mūsu
dzīve. Atzīšos, ka dažreiz, kad redzu kristieti ar vāju, nenostiprinātu sirdi, kas
nav balstīta uz klints – uz Jēzus, bet ārēji ir stingrības pilna, esmu Kungam lūdzis:
„Bet, Kungs, nomet viņa, vai viņas priekšā banāna mizu, lai šāds kristietis paslīd,
nokaunās par saviem grēkiem un spēj satikt Tevi, saprast, ka Tu esi Pestītājs!” Daudzreiz
grēks mums liek nokaunēties un satikt Kungu, kas mums piedod, tāpat kā slimajiem,
kas gāja pie Kunga, lai Viņš tos izdziedinātu.”
Francisks atzīmēja, ka vienkāršie
cilvēki nekļūdījās, un neraugoties uz šo likuma doktoru vārdiem, zināja, jo viņiem
piemita „ticības oža”.
Homīlijas noslēgumā pāvests lūdza Kungam žēlastību,
lai mūsu sirds būtu vienkārša, apgaismota ar patiesību, ko Viņš mums dod, un lai mēs
tādējādi varētu būt patīkami, piedot spējīgi, citus saprotoši, lai mūsu sirds būtu
plaši atvērta cilvēkiem, lai mēs būtu žēlsirdīgi. Lai nekad, nekad nenosodītu. „Ja
vēlies nosodīt, nosodi sevi, jo gan jau kāds iemesls tam vienmēr atradīsies,” teica
Francisks. Viņš aicināja lūgt Kungam, lai Viņš piešķir mums šo iekšējo gaismu, kas
mūs spēj pārliecināt, ka klints ir vienīgi Viņš, nevis daudzie stāsti, ko uzskatām
par svarīgiem. Lai Kungs norāda mums ceļu, lai Viņš pavada pa šo ceļu, lai paplašina
mūsu sirdi, lai tā spētu uzņemt daudzo cilvēku problēmas, un lai Kungs dod žēlastību,
kuras nebija šiem cilvēkiem – žēlastību justies grēciniekiem.