Kāds ir Baznīcas mierinājums?

„Baznīcas prieks ir būt mātei, iet un meklēt pazudušās avis,” šīrīta Svētajā Misē uzsvēra pāvests. Viņš piebilda arī, ka nekam nav vajadzīgs perfekti izstrādāts organisms, ja tas ir aizvērts, ja Baznīca nav māte. Sekoja Franciska aicinājums būt priecīgiem kristiešiem. „Atvērt durvis Kunga mierinājumam,” Svētais tēvs homīlijā vadījās pēc šīsdienas 1. Svēto Rakstu lasījuma, kurā pravietis Isajs runā par Izraeļa ciešanu beigām pēc Babilonijas trimdas. Tautai ir vajadzīgs mierinājums un to dod jau pati Kunga klātbūtne. Tomēr, kā atzīmēja pāvests, mēs bieži bēgam no mierinājuma, neuzticamies, jūtamies ērti mūsu lietās, ērti arī mūsu trūkumos un grēkos. Tā ir kā „mūsu zeme”. Savukārt, kad nāk Gars un mierinājums, mēs tiekam ievesti citā stāvoklī, kuru nespējam kontrolēt. Tā ir paļāvība uz Kunga mierinājumu.

Pāvests pasvītroja, ka visspēcīgākais mierinājums ir žēlsirdības un piedošanas mierinājums. Savas domas viņš vērsa uz Ezehiēla grāmatas 16. nodaļas beigām, kur pēc daudzo tautas grēku saraksta, teikts: „Bet es tevi nepametīšu. Es tev došu vairāk. Mierinājums un piedošana būs mana atriebība.” Francisks aicināja ļauties Kunga mierinājumam, jo Viņš vienīgais spēj mierināt. Pāvests turpināja:

„Gribu pajautāt, kāds ir Baznīcas mierinājums? Tad, kad cilvēks ir guvis mierinājumu, kad viņš ir sajutis Kunga žēlsirdību un piedošanu, Baznīca svin svētkus, tā ir laimīga, kad iziet no sevis pašas. Evaņģēlijā gans, kurš iziet un dodas meklēt pazudušo avi, līdzīgi tirgotājam varēja veikt aprēķinus: nu ja jau no simta pazaudē vienu, tad nav liela bēda. Deviņdesmit deviņas tomēr paliek. Ieguvumi, zaudējumi… Ko nu tur darīt, var jau turpināt tāpat. Taču nē, Viņam ir gana sirds, Viņš iet un meklē, kamēr atrod. Un tad visi priecājas un svin svētkus.”

Pāvests norādīja, ka Baznīcas prieks ir iziet no sevis un meklēt brāļus un māsas, kas ir tālu. Tādējādi Baznīca kļūst māte, kļūst auglīga:

„Kad Baznīcai tā nav, kad Baznīca apstājas sevī pašā, aizveras sevī, varbūt ir labi organizēta, kad darbojas kā perfekts mehānisms un viss ir kārtībā, viss ir tīrs, taču trūkst prieka, trūkst svētku, trūkst miera, Baznīca zaudē uzticēšanās spēju, kļūst satraukta, bēdīga. Tāda Baznīca vairāk līdzinās vecmeitai, nekā mātei, un tā neder. Tad tā ir muzejs, nevis Baznīca. Baznīcas prieks ir dzemdināt. Tās prieks ir iziet no sevis, lai dotu dzīvību. Baznīcas prieks ir iet un meklēt avis, kas ir pazudušas. Baznīcas prieks ir tieši gana maigums, mātes maigums.”

Francisks paskaidroja, ka šis attēls atkārtojas fragmentā no Isaja grāmatas. „Kā gans Viņš vada savu ganāmpulku, ņem jērus savās rokās un ceļ klēpī, pats nes avju mātes”. „Tas ir Baznīcas prieks,” teica pāvests, „iziet no sevis pašas un kļūt auglīgai”. Svētais tēvs lūdzās:

„Lai Kungs dod mums žēlastību strādāt, būt priecīgiem kristiešiem mātes Baznīcas auglīgajā klēpī, un lai Viņš pasargā mūs no ieslīgšanas bēdīgo, nepacietīgo, neuzticīgo, satraukto kristiešu attieksmē, kam Baznīcā viss ir perfekts, taču nav „bērnu”. Lai Kungs mūs mierina ar mātes Baznīcas mierinājumu, kura iziet no sevis un mierina mūs ar Jēzus maiguma mierinājumu un Viņa žēlsirdību piedodot mūsu grēkus”.

I. Šteinerte/VR