Pāvests Ankarā: miera garants – personas cieņas un cilvēktiesību ievērošana

Labās attiecības un dialogs starp reliģiju vadītājiem ir skaidra liecība viņu kopienām, ka, neskatoties uz dažādībām, savstarpēja cieņa un draudzība ir iespējama – sacīja pāvests, uzrunājot Turcijas politiskos un reliģiskos līderus, kuru vidū bija ne tikai musulmaņi, bet arī kristieši. Tikšanās notika piektdienas pēcpusdienā Reliģisko lietu departamentā „Diyanet”, kas ir augstākā sunnītu islāma reliģiskā autoritāte Turcijā. Francisks norādīja, ka tā jau ir tradīcija, ka katrs pāvests, kurš ierodas kādā valstī, tiekas arī ar citu reliģiju vadītājiem un ticīgajiem. Ja nebūtu šīs gatavības satikties un atvērtības dialogam, tad pāvesta vizīte neatbilstu saviem mērķiem līdz galam. Tāpēc Francisks vēlējās sekot savu priekšgājēju pēdās, tai skaitā, Benediktam VI, kurš minēto departamentu apmeklēja 2006. gada novembrī.

Draudzība, neraugoties uz dažādībām, ir iespējama – viņš uzsvēra. Šī draudzība, kas jau ir pati par sevi liela vērtība, iegūst īpašu un vēl lielāku nozīmi šajā krīzes laikā. Dažos pasaules reģionos krīzes situācijas ir pārvērtušās par īstām traģēdijām veselām tautām. Daudzviet notiek kari, kuros iet bojā nevainīgi cilvēki, risinās starpetniskie un starpreliģiskie konflikti, miljoniem cilvēku cieš badu un dzīvo nabadzībā, tiek piesārņota apkārtējā vide – gaiss, ūdens, zeme. Francisks atzina, ka situācija Tuvajos Austrumos ir patiešām traģiska, īpaši tas sakāms par Irāku un Sīriju. Visi cieš konfliktu sekas un humanitārais stāvoklis ir satraucošs. „Es domāju par daudziem bērniem”, viņš turpināja, „par daudzo māmiņu, sirmgalvju un bēgļu ciešanām, par dažāda veida vardarbību. Īpašas raizes sagādā tas, ka ekstrēmistu un fundamentālistu grupas darbības rezultātā veselas kopienas, sevišķi, kristieši un jazīdi, bet ne tikai viņi, piedzīvoja un joprojām piedzīvo necilvēcīgas ciešanas savas etniskās un reliģiskās piederības dēļ. Viņi ar spēku tika padzīti no savām mājām. Viņiem nācās visu atstāt, lai glābtu savu dzīvību un nenoliegtu savu ticību. Vardarbība ir skārusi arī sakrālās celtnes, pieminekļus, reliģiskos simbolus un kultūras mantojumu. Izskatās, ka gribētu izdzēst jebkādas pēdas, lai par otru nebūtu nekādas piemiņas”.

Turpinot uzrunu, pāvests uzsvēra, ka reliģiju līderu pirmais pienākums ir nosodīt katru personas cieņas un cilvēktiesību pārkāpumu. Cilvēka dzīvība, kas ir Dieva Radītāja dāvana, ir svēta. Līdz ar to, vardarbība, kurai tiek meklēts reliģisks attaisnojums, ir pelnījusi visstingrāko nosodījumu, jo Visvarenais ir dzīvības un miera Dievs. Pasaule gaida, lai tie, kuri Viņu pielūdz, būtu miera cilvēki, kas ir spējīgi dzīvot kā brāļi un māsas, neskatoties uz etniskajām, reliģiskajām, kultūras vai ideoloģiskajām dažādībām. Pēc nosodījuma vajadzētu sekot kopīgam darbam, lai rastu piemērotus risinājumus – norādīja Francisks. Tas prasa visu pušu sadarbību – valdības, politisko un reliģisko līderu, civilās sabiedrības pārstāvju un visu labas gribas vīriešu un sieviešu sadarbību. Turklāt, reliģisko kopienu vadītāji var sniegt svarīgu ieguldījumu ar tām vērtībām, kas atrodamas viņu reliģijās.

„Mūsu, musulmaņu un kristiešu, rīcībā ir neizmērojami garīgi dārgumi”, atgādināja Svētais tēvs, „starp kuriem atrodam mums kopīgus elementus: žēlsirdīgā Dieva pielūgsme, atsaukšanās uz patriarhu Ābrahamu, lūgšana, žēlsirdības dāvanas, gavēnis”. Pateicoties šiem elementiem, varam pārveidot savu dzīvi un ielikt stingrus pamatus cilvēku cieņai un brālībai – viņš uzsvēra. Pāvests piebilda, ka atzīstot un attīstot šo garīgo sadraudzību – ar starpreliģiju dialoga palīdzību – mēs veicinām un aizstāvam morālās vērtības sabiedrībā, mieru un brīvību. Kopīgi atzīstot, ka cilvēka dzīvība ir svēta, mēs veicinām līdzjūtību un solidaritāti, un pamudinām sabiedrību sniegt palīdzību tiem, kuri visvairāk cieš. Šajā kontekstā Francisks pauda atzinību turku tautai – musulmaņiem un kristiešiem – par visu to, ko tā dara neskaitāmu bēgļu labā. Tas ir konkrēts piemērs kā strādāt kopā, kalpojot citiem, piemērs, kas iedrošina un ko vajag atbalstīt.

Uzrunas noslēgumā pāvests pauda gandarījumu par to, ka pastāv labas attiecības un sadarbība starp jau minēto Reliģisko lietu departamentu un Pontifikālo Starpreliģiju dialoga padomi. Katra iniciatīva, kas kalpo autentiska dialoga labā, ir cerības zīme pasaulei, kurai ir tik ļoti vajadzīgs miers, drošība un labklājība – sacīja Francisks.

Vatikāna viesi ierodamies sagaidīja „Diyanet” prezidents, profesors Mehmets Gormezs un citi augsta ranga islāma reliģijas pārstāvji. Neraugoties uz to, ka 98% Turcijas iedzīvotāju ir musulmaņi, Turcija ir laiciska valsts. Ar 1923. gadā noslēgto Lozannas līgumu visām reliģiskajām minoritātēm valstī pienākas vienādas tiesības. Konstitūcija garantē sirdsapziņas, reliģijas un vārda brīvību visiem pilsoņiem. 1924. gadā pirmais Turcijas Republikas prezidents Mustafa Kemals Ataturks atcēla kalifātu un Šariāta ministriju aizvietoja ar centrālo valsts institūciju – Reliģisko lietu departamentu „Diyanet”.

Pēc tikšanās pāvests piektdienas vakarā devās uz Ankaras apustulisko nunciatūru. Sestdienas rītā viņš atvadīsies no Turcijas galvaspilsētas un izlidos uz 450 km attālo Stambulu, kas ir valsts lielākā pilsēta, kuras viena daļa atrodas Eiropā, bet otra Āzijā. Vizītes otrajā dienā Francisks apmeklēs Svētās Sofijas muzeju, sultāna Ahmeta mošeju, Svētā Gara katedrālē celebrēs Svēto Misi, kā arī tiksies ar Konstantinopoles ekumenisko patriarhu Bartolomeju I.

J. Evertovskis / VR