Būt sagatavotiem mielastam, ar skatienu, kas vērsts uz debesīm!

„Arī daudzu grūtību priekšā, kristietis nepadodas depresijai,” ceturtdienas rīta Svētajā Misē teica pāvests Francisks. Viņš brīdināja, ka korupcija un atsvešināšanās attālina no tikšanās ar Kungu. Babilonija un Jeruzaleme. Homīlijā pāvests pakavējās pie šīm divām pilsētām, par kurām ir runa šīsdienas Svēto Rakstu lasījumos. Tie vērš uzmanību uz pasaules beigām. Tiek vēstīts par divu pilsētu sabrukumu, kuras nav pieņēmušas Kungu, kuras no Viņa ir attālinājušās. Šo divu pilsētu sabrukums notiek dažādu iemeslu dēļ. Babilonija ir ļaunuma, grēka simbols, un tā krīt korupcijas dēļ, tā jutās pasaules un sevis saimniece. Un kad sakrājas grēks, tiek pazaudēta spēja reaģēt un sākas lejupslīdes process. Tāpat notiek arī ar korumpētiem cilvēkiem, kuriem nav spēka reaģēt.

„Jo korupcija tev dod kaut kādu laimes sajūtu, dod varu un liek tev justies apmierinātam ar sevi: tā neatvēl vietu Kungam, atgriešanās iespējai. Satrūdējusī, korumpētā pilsēta… Šis vārds „korupcija” šodien mums saka daudz ko: runa ir ne tikai par ekonomisko korupciju, bet par korupciju ar dažādiem grēkiem, par korupciju ar pagānisko garu, ar pasaulīgo garu. Visļaunākā korupcija ir pasaulīgais gars!”

Pāvests piebilda, ka šī korumpētā kultūra liek justies kā pārpilnības debesīs, taču iekšienē ir satrūdējusi. Pāvests teica, ka šai Babilonijas simbolā ir rodama katra sabiedrība, katra kultūra, katra persona, kas ir attālinājusies no Dieva, attālinājusies no mīlestības uz tuvāko, un kas ir sākusi trūdēt. Jeruzaleme, savukārt, krīt cita iemesla dēļ. Jeruzaleme ir Kunga līgava, taču tā nepamana Kunga apmeklējumu, tā Kungam ir likusi raudāt.

„Babilonija krīt korumpētības dēļ. Jeruzaleme neuzmanības dēļ, par to, ka tā nav pieņēmusi Kungu, kas ir atnācis to atpestīt. Tā nejuta vajadzību pēc pestīšanas. Tai bija praviešu, Mozus raksti, un ar to tai pietika. Taču tie bija aizvērti raksti! Tā neatvēlēja vietu savai pestīšanai. Tā bija aizslēgusi savas durvis Kungam! Kungs pie tām klauvēja, taču netika pieņemts, uzklausīts, un Jeruzaleme neļāvās, lai Viņš to atpestītu. Un tā krita…”

Pāvests norādīja, ka šie divi piemēri var likt padomāt par mūsu dzīvi. Vai esam līdzīgi korumpētajai un pašpietiekamajai Babilonijai, vai neuzmanīgajai Jeruzalemei? Tomēr pāvests uzsvēra, ka Baznīcas vēsts šais dienās nebeidzas ar iznīcību: abos tekstos ir rodams cerības apsolījums. Jēzus mudina mūs pacelt galvu, neļaut iebiedēt sevi pagāniem. Tiem ir savs laiks un tas ir jāpacieš ar pacietību, tāpat kā Kungs pacieta savas ciešanas.

„Kad domājam par beigām ar visiem mūsu grēkiem, ar visu mūsu vēsturi, domājam par mielastu, kas mums tiks dots par velti un paceļam galvu. Nekādu depresiju: ir jābūt cerībai! Taču īstenība ir ļauna: ir tik daudzas, daudzas tautas, pilsētas un cilvēki, daudzi cilvēki, kas cieš. Ir daudzi kari, daudz ienaida, daudz skaudības, daudz pasaulīgā gara un daudz korupcijas. Jā, tas ir tiesa! Tas viss sabruks! Taču lūgsim Kungam žēlastību būt sagatavotiem mielastam, kas mūs sagaida, ar skatienu, kas vērsts uz debesīm!”

I. Šteinerte/VR