Jēzus raud, kad mūsu sirds aizveras pret Viņa pārsteigumiem
„Jēzus raud, kad mūsu sirds aizveras pret Viņa pārsteigumiem,” teica pāvests piektdienas
rīta dievkalpojumā. Jēzus raud pār Jeruzalemi, jo tā neatzina To, kurš nes mieru.
Komentējot šīsdienas Evaņģēlija fragmentu, Svētais tēvs paskaidroja, ka Kungs raud
par izredzētās pilsētas un izredzētās tautas sirds aizvērtību. Jeruzalemei nebija
laika atvērt Viņam durvis. Tā bija pārāk nodarbināta, pārāk apmierināta ar sevi. Jēzus
turpina klauvēt pie durvīm, tāpat kā klauvēja pie Jeruzalemes sirds durvīm. Viņš klauvē
pie mūsu brāļu, mūsu māsu durvīm. Viņš klauvē pie mūsu pašu durvīm, pie mūsu sirds
durvīm, pie savas Baznīcas durvīm. Jeruzaleme jutās apmierināta, droša par savu dzīvi
un Kungs tai nebija vajadzīgs. Tā nebija pārliecināta par to, vai tai ir vajadzīga
pestīšana. Tāpēc tā aizvēra savu sirdi Kunga priekšā. „Jēzus raudāšana pār Jeruzalemi
šodien ir Viņa raudāšana pār savu Baznīcu, pār mums katru,” paskaidroja pāvests.
„Kāpēc
tad Jeruzaleme nepieņēma Kungu? Tāpēc, ka tā bija apmierināta ar to, kas tai piederēja.
Tā neizjuta problēmas. Kungs saka: „kaut saprastu arī tu šajā dienā, kas vajadzīgs
tavam mieram! Bet tagad tas ir apslēpts tavām acīm. Tu neesi atzinusi laiku, kurā
tiki apmeklēta.” Jeruzaleme baidījās no Kunga apmeklējuma. Tā baidījās no Kunga beznosacījumu
vizītes. Tā bija droša par lietām, pār kurām pati varēja būt noteicēja. Arī mēs jūtamies
droši par lietām, pār kurām varam noteikt… Taču Kunga apmeklējumu, Viņa pārsteigumus
mēs nevaram noteikt!”
Pāvests Francisks piebilda:
„Un Jeruzaleme baidījās
tieši no tā: no Kunga atnestās pestīšanas. Tā baidījās no Kunga, no sava Līgavaiņa,
no sava Mīļotā. Un Jēzus raud. Kad Kungs apmeklē savu tautu, Viņš nes mums prieku,
nes atgriešanos. Un mums visiem ir bail nevis no līksmības, bet gan no Kunga atnestā
prieka, jo nespējam to kontrolēt. Mums ir bail no atgriešanās, jo atgriezties, nozīmē
ļaut, lai Kungs mūs vada”.
„Jeruzaleme bija mierīga, apmierināta,” teica pāvests,
„laiks funkcionēja. Priesteri veica upurus, ļaudis svētceļoja, likuma zinātāji visu
bija sistematizējuši, visu! Viss bija skaidrs! Skaidri bija visi baušļi… Un ar visu
to Jeruzaleme bija aizvērusi savas durvis. Šīs atsacīšanās cena, krusts, rāda mums
Jēzus mīlestību, to, kas daudzreiz ved Viņu pie raudāšanas arī šodien – pie raudāšanas
pār savu Baznīcu.” Turpinot Svētais tēvs uzdeva jautājumu:
„Vēlos pajautāt:
vai šodien mēs, kristieši, mēs garīgie gani, kuri pazīstam ticību, katehismu, kuri
ejam uz Misi katru svētdienu, vai esam ar sevi apmierināti? Jo esam visu sistematizējuši
un mums nav vajadzīgi jauni Kunga apmeklējumi… Taču Kungs turpina klauvēt pie durvīm,
pie visu mūsu un savas Baznīcas durvīm, pie Baznīcas ganu durvīm. Ak, jā, mūsu sirds,
Baznīcas, ganu durvis neatveras: Kungs raud. Arī šodien!”
Homīlijas noslēgumā
pāvests aicināja izmeklēt sirdsapziņu: „Padomāsim par mums! Kādi šai brīdī esam Dieva
priekšā?”