Uzmanieties, lai jūs nekļūtu remdeni kristieši!

„Uzmanieties, lai jūs nekļūtu remdeni kristieši,” šīrīta Svētajā Misē atkal brīdināja pāvests Francisks. Svētais tēvs uzsvēra, ka kristiešiem vienmēr ir jāatbild uz Jēzus aicinājumu atgriezties, pretējā gadījumā no grēciniekiem var pārtapt korumpētajos. Atgriešanās ir žēlastība, tas ir Dieva apmeklējums. Pāvests sprediķī atsaucās uz šīsdienas liturģiskajiem lasījumiem – uz Apokalipses fragmentu un jo sevišķi uz Lūkasa Evaņģēliju, kurā vēstīts par Jēzus un Zaheja tikšanos. Pirmajā lasījumā Kungs prasa Laodiķejas kristiešiem atgriezties, jo viņi ir ieslīguši remdenībā. Viņi dzīvo saskaņā ar ērtību garu un domā: „darīšu lietas kā varu, bet centīšos dzīvot mierā, lai neviens nenāk man traucēt ar dīvainām lietām”. Tas, kurš tā dzīvo, domā, ka viņa rīcībā nekā netrūkst – viņš apmeklē Misi svētdienās, dažreiz lūdzas, jūtas labi, atrodas Dieva žēlastībā, ir bagāts un viņam nekas nav vajadzīgs, viņam ir labi. Pāvests brīdināja, ka šis dvēseles stāvoklis ir grēka stāvoklis. Un pret šādiem cilvēkiem Kungs netaupa asus vārdus un viņiem saka: „Tāpēc, ka esi remdens, es izspļaušu tevi no savas mutes”. Tomēr dod viņam padomu „apģērbties”, jo „ērtībās ieslīgušie kristieši ir kaili”.

Francisks piebilda, ka pastāv arī otrs aicinājums kristiešiem, kuru ticība ir tikai ārišķīga. Viņi domā, ka ir dzīvi, taču patiesībā ir miruši. Kungs viņiem prasa būt nomodā un atgriezties:

„Vai arī es esmu viens no tādiem ārišķīgiem kristiešiem? Vai esmu dzīvs savā iekšienē, vai dzīvoju garīgu dzīvi? Vai dzirdu Svēto Garu, klausos Svēto Garu, virzos uz priekšu, vai nē? Ja viss šķiet labi, tad man nav ko sev pārmest: man ir laba ģimene, cilvēki mani neaprunā, man ir viss nepieciešamais, esmu laulājies baznīcā… esmu „Dieva žēlastības stāvoklī”, esmu mierīgs. Ārišķība! Ārišķīgie kristieši… Viņi ir miruši! Taču, ir jāmeklē sevī kaut kas dzīvs un ar atmiņas un nomoda palīdzību jācenšas atdzīvināt, lai ietu uz priekšu. Ir jāatgriežas: no šķietamības uz īstenību! No remdenuma uz dedzību!”

Trešais aicinājums uz atgriešanos ir kopā ar Zaheju, ar bagātu „muitnieku priekšnieku”. Pāvests atgādināja, ka Zahejs bija korumpēts. Viņš strādāja svešinieku, romiešu labā un bija nodevīgs pret savu dzimteni.

„Viņš bija viens no daudzajiem vadoņiem, kurus mēs pazīstam. Viņš bija no korumpētajiem. Šie cilvēki kalpo nevis tautai, bet izmanto tautu, lai kalpotu sev. Pasaulē tādu pietiek. Ļaudis Zaheju neieredzēja. Viņš nebija pat remdens. Viņš bija miris un jau nonācis satrūdēšanas stāvoklī. Taču par spīti visam, Zahejs vēl spēja kaut ko saklausīt sevī – bet, šis dziedinātājs, šis pravietis, par kuru daudzi runā, ka Viņš dara labu – būtu interesanti Viņu redzēt! Svētais Gars ar šādiem cilvēkiem ir ļoti prasmīgs, vai ne? Viņš iesēja ziņkārības sēklu un šis vīrs kļuva arī nedaudz smieklīgs. Iedomājieties nozīmīgu vadoni rāpjamies kokā, lai paraudzītos uz procesiju. Iedomājieties tikai! Cik tas liktos smieklīgi!”

Pāvests norādīja, ka Zahejs nekautrējās. Viņš vēlējās redzēt Jēzu un viņa iekšienē darbojās Svētais Gars. Tad viņa sirdī ienāca Dieva Vārds un līdz ar Vārdu arī prieks. Savukārt, tie, kas slīgt ērtībās un ārišķībā, prieku ir aizmirsuši. Korumpētais Zahejs to saņem vienā mirklī, viņa sirds pārveidojas un viņš atgriežas. Zahejs apņemas atgriezt četrrkārtīgi no tā, ko viņš ir paņēmis.

„Kad atgriešanās nonāk līdz kabatai, tad tā ir droša. Sirds kristieši? Jā, visi! Dvēseles kristieši? Visi! Bet „kabatas kristieši” – tikai nedaudzi, vai ne? Bet atgriešanās? Tā ir šeit. Tā ir atnākusi vienā mirklī. Ir saņemts autentiskais Vārds. Zahejs ir atgriezies! Taču iepretim šim Vārdam, ir cits vārds – to cilvēku vārds, kuri nevēlējās atgriezties. Viņi runāja savā starpā: Lūk, Viņš ir ienācis grēcinieka namā! Viņš ir aptraipījies, zaudējis šķīstību. Viņam ir jāattīrās, jo Viņš ir ienācis grēcinieka namā.”

Francisks norādīja, ka tie ir trīs paaicinājumi uz atgriešanos, ko pats Jēzus adresē remdenajiem, tiem, kas slīgst ērtībās, kas ir ārišķīgi, kas domā, ka ir bagāti, taču īstenībā ir nabagi, viņiem nav nekā un viņi ir miruši. Pāvests teica, ka Dieva Vārds spēj pārveidot visu, taču ne vienmēr mums ir drosme ticēt Dieva Vārdam, saņemt šo Vārdu, kas mūs dziedina no iekšienes. Svētais tēvs atgādināja arī, ka Baznīca vēlas, lai šais pēdējās liturģiskā gada nedēļās ļoti nopietni padomājam par mūsu atgriešanos, lai spētu iet uz priekšu mūsu kristīgās dzīves gājumā. Un Baznīca saka arī, lai mēs atceramies Dieva Vārdu, vēršamies pie savas atmiņas, lai to glabājam, esam nomodā un paklausām Dieva Vārdam, lai spētu sākt jaunu, atgriezušos cilvēku dzīvi.

I. Šteinerte/VR