Dieva valstība ir apslēpta ikdienas dzīves svētumā

„Dieva valstība aug katru dienu, pateicoties tiem, kuri par to liecina, neceļot troksni, bet lūdzoties un ar ticību veicot savus pienākumus ģimenē, darbā, kopienā,” sacīja pāvests šīrīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot Svētās Martas nama kapelā sapulcējušos dievkalpojuma dalībniekus, Francisks atgādināja, ka par ticību tiek liecināts klusumā, tai skaitā arī mājās, kur līdz mēneša beigām varbūt jāizdzīvo tikai ar pusi eiro kabatā, taču nebeidzot lūgties un rūpēties par saviem bērniem un vecvecākiem. „Tieši tur atrodas Dieva valstība!” norādīja pāvests. Tā ir tālu no trokšņa, jo Dieva valstība nepiesaista uzmanību.

Savās pārdomās Francisks vadījās pēc Lūkas Evaņģēlija fragmenta, kur atbildot uz farizeju jautājumu „Kad atnāks Dieva valstība?” Jēzus saka: „nāks diena, kad jums teiks: „Lūk, šeit,” vai arī „tur” . Bet jūs neejiet un nesekojiet!” Pāvests uzsvēra, ka Dieva valstība nav izrāde:

„Izrāde! Kungs nekad nesaka, ka Dieva valstība ir izrāde. Tie ir svētki! Taču citādi svētki. Tie ir brīnišķīgi svētki! Grandiozi svētki! Un debesis būs svētki, taču ne izrāde. Taču mūsu cilvēciskais vājums dod priekšroku izrādei”.

Pāvests atzīmēja, ka daudzreiz par izrādi kļūst svinības, piemēram, kāzas, kur ierodas cilvēki, kuri tā vietā, lai saņemtu Sakramentu, ir nākuši piedalīties modes skatē, izrādīties, dižoties. Taču Dieva valstība ir klusa, tā aug iekšienē. Tai augt liek Svētais Gars ar mūsu gatavību, mūsu augsni, kuru esam aicināti sagatavot. Arī valstībai pienāks brīdis, kad tiks izrādīts spēks, taču tas notiks tikai laiku beigās:

„Dienā, kad būs liels troksnis, tas nāks kā žilbinošs zibens, kas atspīdēs katrā debess malā. Tāds būs Cilvēka Dēls savā dienā, dienā, kad notiks liels troksnis. Kad domājam par daudzu kristiešu neatlaidību, kuri ved uz priekšu ģimeni – par vīriešiem, sievietēm, kuri rūpējas par bērniem un vecvecākiem, un kuriem mēneša beigās kabatā atrodas varbūt tikai 50 santīmu, taču viņi turpina lūgties, saprotam, ka tur ir Dieva valstība, apslēpta ikdienas dzīves svētumā, visu dienu svētumā. Jo Dieva valstība nav tālu no mums, tā ir tuvu! Lūk, tā ir viena no valstības īpašībām: ikdienas tuvība!”

Aprakstot savu atgriešanos godības un spēka manifestācijā, Jēzus tūlīt piebilst, ka vispirms Viņam būs daudz jāizcieš un jākļūst šīs paaudzes atstumtam. Pāvests paskaidroja, ka tas nozīmē, ka arī ciešanas, krusts, ikdienas dzīves krusts – krusts darbā, ģimenē, centieni nokārtot visas lietas – šis nelielais ikdienas krusts ir daļa no Dieva valstības. Pāvests aicināja lūgt Kungam žēlastību rūpēties par Dieva valstību, kas atrodas mūsos, ar lūgšanu, adorāciju, ar klusu kalpošanu tuvākajam.

„Dieva valstība ir pazemīga kā sēkla: tā ir pazemīga, taču izaug liela, pateicoties Svētā Gara spēkam. Mūsu uzdevums ir ļaut tai izaugt mūsos, nemeklējot izdevīgumu, bet ļaut, lai nāk Svētais Gars, pārveido mūsu dvēseli un ved mūs uz priekšu klusumā, mierā, lēnprātībā, tuvībā Dievam, citiem, Dieva adorācijā bez izrādēm.”

I. Šteinerte/VR