Kristīgā dzīve ir cīņa pret dēmonu, pasauli un miesas kaislībām

„Kristīgā dzīve ir cīņa pret dēmonu, pasauli un miesas kaislībām,” atzīmēja pāvests šīrīta Svētās Mises sprediķī. Komentējot svētā Pāvila vēstules efeziešiem lasījumu, viņš atgādināja, ka velns pastāv un mums pret to ir jācīnās ar patiesības bruņojumu.

„Spēks un drosme”. Svētais Pāvils, vēršoties pie efeziešiem, kristīgo dzīvi attēlo ar militāras valodas palīdzību. Pāvests uzsvēra, ka dzīve Dievā ir jāaizstāv, ir jācīnās, lai spētu to virzīt uz priekšu. Tāpēc ir vajadzīgs spēks un drosme, lai mēs būtu izturīgi un spētu sludināt. Lai virzītos kristīgajā dzīvē uz priekšu, ir jācīnās. „Tā nav vis kāda vienkārša sadursme, nē, tā ir nemitīga cīņa,” uzsvēra pāvests. Francisks izcēla trīs kristīgās dzīves ienaidniekus: dēmonu, pasauli un miesu, jeb mūsu kaislības, kas ir sākotnējā grēka nestie ievainojumi. „Protams,” teica pāvests, „pestīšana, ko mums dod Jēzus, ir par velti,” taču mēs esam aicināti to aizstāvēt:

„No kā man ir jāaizsargājas? Kas ir jādara? „Ir jāietērpjas Dieva bruņās,” saka mums Pāvils, proti, tas, kas ir no Dieva, mūs aizsargā, lai spētu noturēties pret velna viltībām. Skaidrs? Skaidrs! Nav iespējams domāt par garīgu dzīvi, par kristīgu dzīvi, neturoties pretim kārdinājumiem, necīnoties pret velnu, nenēsājot šis Dieva bruņas, kas dod mums spēku un mūs aizstāv.”

Svētais Pāvils uzsver, ka mūsu cīņa nenotiek pret mazām lietām, pret asinīm un miesu, bet gan pret priekšniecībām, pret varām, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem, proti, pret velnu un viņa sabiedrotajiem.

„Bet šai paaudzei, daudzām citām, ir likts noticēt, ka velns būtu mīts, tēls, ideja, ļaunuma ideja. Taču velns pastāv un mums pret viņu ir jācīnās. To saka Pāvils, to nesaku es. To saka Dieva vārds. Taču mēs neesam par to pārāk pārliecināti. Un tad Pāvils saka, kādas ir šīs Dieva bruņas, kādas ir dažādas bruņas, kas veido šo lielo Dieva bruņojumu? Un viņš saka: Tātad, stāviet apjozuši savus gurnus ar patiesību”. Patiesība – tas ir Dieva bruņojums!”

Pāvests teica, ka velns ir melis, viņš ir melu un meļu tēvs. Kopā ar svēto Pāvilu Francisks uzsver, ka ir jāapjožas ar patiesību un jāietērpjas taisnības bruņās. Svētais tēvs atgādināja, ka nevaram būt kristieši bez nemitīga darba taisnības labā. Nav iespējams! Francisks ieteica, ka mums lielā mērā palīdzēs jautājums sev: vai es ticu, vai neticu? Vai arī ticu nedaudz „jā”, nedaudz „nē”? Vai esmu nedaudz pasaulīgs un nedaudz ticīgs? Pāvests uzsvēra, ka bez ticības nav iespējams iet uz priekšu, nav iespējams aizstāvēt Jēzus pestīšanu. Tāpēc mums ir nepieciešamas šīs ticības bruņas, jo velns mums nemet virsū puķes, bet gan „ugunīgas bultas”, lai mūs nogalinātu. Francisks tāpēc aicināja ņemt „pestīšanas bruņucepuri un Svētā Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu”. Viņš aicināja nemitīgi lūgties, būt nomodā ar „lūgšanām un lūgumiem”:

„Dzīve ir cīņa. Kristīgā dzīve ir cīņa, ļoti skaista cīņa, jo, tad, kad Kungs uzvar katrā mūsu dzīves solī, Viņš dod mums prieku, lielu laimi: tas ir prieks, ka Kungs ir uzvarējis mūsos ar savu pestīšanas dāvanu. Taču, jā, visi esam nedaudz slinki, lai cīnītos, un ļaujam sevi aizraut uz priekšu kaislībām, daudzajiem kārdinājumiem. Un tas ir tāpēc, ka esam grēcinieki, visi! Taču nezaudējiet drosmi! Drosmi un spēku, jo Kungs ir ar mums!”

I. Šteinerte/VR