Ļublinas garīgajam semināram – 300

Šogad Ļubļinas diecēzes garīgajam semināram aprit 300 gadu jubileja. Tā neuzkrītošie aizsākumi XVII gadsimta beigās saistās ar svētā Vincenta no Paulo dibinātās priesteru kongregācijas darbību, kuras īpašā misija bija tieši semināru izveide. Ar Annas Zbanskas gādību tika iegādāts neliels īpašums, kur 1714. gadā nodibināja pirmo mācību iestādi, kas sākotnēji sagatavoja tikai trīs semināristus. Drīzumā, pateicoties vietējo muižnieku atbalstam, tika uzcelta baznīca, kuru 1739. gadā konsekrēja Krakovas diecēzes sufragans Mihails Kuņickis. Laika gaitā seminārs tika paplašināts un XX gs. sākumā te jau mācījās 108 klēriķi. Liels attīstības impulss semināram bija Ļubļinas Katoļu universitātes dibināšana 1918. gadā. Pēc Otrā pasaules kara seminārs tika iekļauts šīs universitātes struktūrā. No 1965. gada seminārā savu priesteru formāciju sāka iegūt arī grieķu-katoļu rita klēriķi. Par semināra aizbildņiem ir svētais Staņislavs Kostka un svētīgais Antonijs Zavistovskis, kurš bija šī semināra absolvents un arī vicerektors laikā 1919.-1929. gadam, kā arī Otrā pasaules kara moceklis. Par tādu tagad ir arī ilggadīgais universitātes un semināra pasniedzējs Karols Vojtila – svētais Jānis Pāvils II, kurš ir visas universitātes aizbildnis.

Ļubļinas garīgais seminārs bija un ir mācību vieta arī vairākiem Latvijas priesteriem. Tieši šo mācību iestādi ir beidzis Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš pagājušās nedēļas nogalē bija ieradies uz Ļubļinas garīgā semināra jubilejas svinībām. Starp daudzajiem cienījamajiem svinību viesiem bija arī svētīgā priestera Antonija Zavistovska ģimenes locekļi, kā arī šīs mācību iestādes absolvents priesteris Gžegožs Pavlovskis no Jafas. Priesteris G. Pavlovskis kā bērns brīnumainā kārtā izglābās Izbicas ebreju kopienas likvidācijas laikā. Kā jauns cilvēks nolēma pieņemt kristības sakramentu, bet vēlāk sajuta aicinājumu kļūt par priesteri. Jau vairākus gadu desmitus viņš kalpo kristiešiem Izraēlā, Jafas pilsētā.

Piektdienas svēto Misi, kas aizsāka svinības, vadīja Ticības kongregācijas prefekts kardināls Gerhards Ludvigs Millers. Viņš savu uzrunu beidza ar lūgšanu poļu valodā Dievmātei priesteru nodomā. Ļubļinas arhibīskaps Staņislavs Budziks homīlijā teica: Liekam Dievam godināšanas un pateicības upuri par to, ka no šiem mūriem jau trešo gadsimteni pasaulē dodas vīrišķīgi Dieva Vārda sludinātāji, dedzīgi svēto sakramentu kalpi, gādīgi Dieva tautas gani. Svinības turpinājās līdz svētdienai. Jubilejas svinībām veltītajā konferencē inaugurācijas priekšlasījumu par tēmu Eiropeiskās vērtības Jaunās evaņģelizācijas izaicinājumu kontekstā teica Baznīcas Latvijā pārstāvis. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs uzstāšanās sākumā pieminēja savu studiju laika rektoru priesteri Miečislavu Bžozovski, kurš teica klēriķiem: „Apzinieties, ka būsiet par tautas vadoņiem un gatavojieties tam.”

Arhibīskaps atzina, ka viņa garīgajam audzinātājam tik tiešām bija taisnība, jo priesterim ir jābūt par tautas vadītāju. Tas ir īpaši svarīgi šodien, kad tik grūti atšķetināt ļauno no labā, kad neuzkrītoši dzimst jauns totalitārisms. Kā Eiropas vērtības arhibīskaps minēja vispirms cilvēku kā radības kroni un norādīja uz Kristu, kurš ir veltījis savu dzīvību pat par visļaunāko cilvēku. No tā izriet nākamās vērtības, pie kurām pieder cilvēka tiesības dzīvot brīvībā, veikt brīvas izvēles; līdztiesība starp visiem cilvēkiem – dažādām tautībām, dzimumiem; brālība, kuras pamatā ir Jēzus dotais tuvākmīlestības bauslis un no kura izaug Eiropā tik populāra brīvprātīgo kustība. Kā pēdējo arhibīskaps minēja cieņu pret dabu un rūpes par ekoloģiju. Arī šī Eiropas vērtība sakņojas Bībeles atklāsmē. Kā pamatvērtību, kas rezumē iepriekšminētās, Rīgas arhibīskaps nosauca cilvēcisko cieņu, kad persona nevar būt tikai par līdzekli kaut kādu mērķu sasniegšanai. Kā uz vissvarīgāko līdzekli šīs cilvēciskās cieņas atjaunošanai norādīja uz evaņģelizācijas uzdevumu. Atgriežoties pie savas uzrunas sākuma arhibīskaps tiešā veidā uzrunāja klēriķus un aicināja nopietni īstenot uzdevumu būt par vadoņiem. Tam nepieciešams ir iegūt divas mākas – garu atpazīšanu, kam nepieciešama ir atvērtība uz Svēto Garu un izglītība, kas dod instrumentus sava paaicinājuma izpildei un palīdz neļauties manipulācijām. Šāda instrumenta trūkums var kļūt par iemeslu situācijai, kad akls vada aklu. Beigās arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs dalījās ar savas priesteriskās formācijas pieredzi.

T. Druka, Ļublina