Mīlestība ir ticības mērs, bet ticība mīlestības dvēsele

„Dieva un tuvākmīlestības bauslis ir mūsu dzīves pamats,” – apcerē pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” teica pāvests Francisks. Viņš jautāja, vai mēs savā ceļā satiktajos cilvēkos patiešām spējam saskatīt Dieva seju? Svētais tēvs atgādināja, ka „mīlestība ir ticības mērs, bet ticība ir mīlestības dvēsele,” un arī, ka garīgo dzīvi nevar atdalīt no kalpojuma un palīdzības sniegšanas cilvēkiem. Francisks skaidroja parastā liturģiskā laika 30. svētdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu par farizeju mēģinājumu pārbaudīt Jēzu, jautājot: „Mācītāj, kurš bauslis Likumā ir vislielākais?” Jēzus atbildēja: „Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu. Tas ir pirmais un vislielākais bauslis. Bet tam līdzīgs ir otrs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Turpinot uzrunu, Francisks sacīja:

„Jauninājums ir šo divu baušļu – mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko – apvienošana, parādot, ka tie ir cieši vienoti un viens otru papildina. Tie ir kā vienas medaļas divas puses – skaidroja Francisks. – Nevar mīlēt Dievu, nemīlot savu tuvāko, un nevar mīlēt savu tuvāko, nemīlot Dievu. Savā pirmajā enciklikā Deus Caritas est pāvests Benedikts XVI mums ir atstājis skaistu komentāru par šo tematu. Redzamā zīme, ar kādu kristietis var liecināt pasaulei, draugiem un ģimenei par Dieva mīlestību, ir nesavtīga mīlestība pret savu tuvāko. Dieva un tuvākmīlestības bauslis ir pirmais nevis tādēļ, ka atrodas baušļu saraksta pirmajā vietā. Jēzus neliek to sākumā, bet pašā centrā, jo tā ir sirds, no kuras visam ir jāizplūst un pie kuras visam ir jāatgriežas.”

Pāvests atgādināja, ka jau Vecajā Derībā tika prasīts būt svētiem, kā Dievs ir svēts. Tas zināmā veidā saistījās arī ar pienākumu sniegt konkrētu palīdzību svešiniekiem, bāreņiem un atraitnēm. Dieva mīlestības likums pilnībā īstenojās Jēzū Kristū.

„Jēzus vārdu gaismā atklājam, ka mīlestība ir ticības mērs, un ticība ir mīlestības dvēsele – turpināja pāvests. – Mēs vairs nevaram atdalīt savu garīgo dzīvi no kalpošanas brāļiem, konkrētiem cilvēkiem, kurus satiekam ceļā. Mēs vairs nevaram atdalīt lūgšanu, tikšanos ar Dievu caur sakramentiem, no otra cilvēka uzklausīšanas, rūpēm, iejūtības un steigšanās palīdzēt. Atcerieties: mīlestība ir ticības mērs! Bet kā tu mīli? Lai katrs atbild uz šo jautājumu. Kāda ir tava ticība? Vai manā ticībā atspoguļojas arī mana mīlestība? Ticība ir mīlestības dvēsele. Normu un priekšrakstu džungļos, vakardienas un šodienas likumos, Jēzus palīdz mums saskatīt divas sejas: Dieva un brāļa seju. Viņš neatstāj mums divas normas, ne arī divus priekšrakstus, bet gan divas sejas, patiesībā tikai vienu seju – Dieva seju, kurā atspoguļojas daudzu cilvēku sejas. Jo katra brāļa un māsas sejā, īpaši vismazākajā, visvājākajā, visneaizsargātākajā cilvēkā varam ieraudzīt Dieva seju. Kad satiekam vienu no saviem brāļiem, esam aicināti pārdomāt, vai spējam viņā saskatīt Dieva seju?” – jautāja pāvests.

Francisks skaidroja, ka Jēzus dāvāja mums savu Garu, lai palīdzētu mums mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko tā, kā Viņš mīl. Uzrunas noslēgumā pāvests norādīja uz itāļu klostemāsu Mariju Asuntu Katerinu Marketti, kura 25. oktobrī Brazīlijā tika pasludināta par svētīgu. Viņa nodibināja svētā Kārļa Boromeja misionāru māsu kongregāciju. Jaunā svētīgā rūpējās par bāreņiem no itāļu emigrantu ģimenēm. Nabadzīgo, bāreņu un slimnieku sejās viņa redzēja Jēzus klātbūtni.

„Pateiksimies Dievam par šo sievieti, par viņas dzīves svētuma, misionārās dedzības un drosmīgā žēlsirdības kalpojuma piemēru. Viņa īstenoja savā dzīvē mīlestības pret Dievu un mīlestības pret tuvāko bausli,” – sacīja pāvests Francisks.

S. Krivteža / VR