Bīskapu Sinode par ģimenes pastorālajiem izaicinājumiem jaunās evaņģelizācijas kontekstā
ir noslēgusies. „Tā bija kopīgi veiktā ceļa pieredze,” – sinodes darbu rezumēja pāvests
Francisks. Viņš skaidroja, ka, līdzīgi kā katrā ceļojumā, arī šajās divās nedēļās
bija brīži, kad tika paātrināta iešana, vēloties pēc iespējas ātrāk sasniegt mērķi,
un arī paguruma un apnikuma brīži, kad gribējās pateikt: „pietiek”. Francisks runāja
arī par kārdinājumiem, ar kādiem saskārās sinodes tēvi.
„Viens no tiem ir
spītīgas turēšanās pie uzrakstītā burta kārdinājums, lai neļautu Dievam mūs pārsteigt,
Viņam, kurš ir pārsteigumu Dievs, – sacīja pāvests. – Turēties pie likuma, normām,
pie tā, ko zinām un pazīstam, bet nevis meklēt to, kas mums vēl ir jāiemācās un jāsasniedz.
Jēzus laikā tas bija zelotu, bet šodien tā saukto tradicionālistu kārdinājums, arī
intelektuālistu kārdinājums. Pastāv arī nepareizi saprastās iecietības kārdinājums,
kad žēlsirdības vārdā atstājam novārtā nesadzijušās un neārstētās brūces, pievēršot
lielu uzmanību simptomiem nevis slimības iemesliem. Tas ir pārāk iecietīgu un bailīgu
cilvēku kārdinājums. Pie šīs kategorijas pieder arī tā sauktie progresisti un leberāļi,”
– sacīja Francisks.
Pāvests skaidroja, ka pastāv arī kārdinājums akmeņus pārvērst
par maizi, lai pārtrauktu ieilgušo gavēni, kas mums liekas pārāk grūts, kā arī kārdinājums
maizi pārvērst par akmeņiem, lai tos mestu uz grēciniekiem, vājiem un slimiem cilvēkiem.
Pastāv tā sauktais nokāpšanas no krusta kārdinājums, lai izdabātu cilvēkiem, pasaulei,
bet nevis paliktu uz tā un līdz galam izpildītu Dieva gribu. Šodien pastāv arī kārdinājumi
pakļauties pasaules spiedienam un nerūpēties par depositum fidei – ticības
mantojumu, it kā mēs vairs nebūtu tā sargi, bet īpašnieki un kungi, – atzina pāvests.
Viņš norādīja arī uz kārdinājumu neņemt vērā realitāti un izmantot ļoti gludu valodu,
lai runājot daudz nepateiktu gandrīz neko.
Francisks uzsvēra, ka mums tomēr
nevajag baidīties no kārdinājumiem. Arī pats Jēzus tika ļaunā gara kārdināts. Runājot
par asajām diskusijām, pāvests skaidroja, ka tas viss būtu jāuzņem mierīgi, jo katra
sinode notiek cum Petro et sub Petro – ar Pēteri un Pētera vadībā, un pāvesta
klātbūtne tam ir garants. Francisks atgādināja, ka viņa un visu bīskapu pienākums
ir stiprināt Baznīcas vienotību.