Esam Jēzū vienota tauta, nevis salas

„Esam Jēzū vienota tauta, nevis salas,” teica pāvests Francisks otrdienas rīta Svētajā Misē. Viņš paskaidroja, ka ar savu upuri Jēzus mūs ir padarījis par draugiem, par tuviem cilvēkiem, kas dzīvo mierā, par cilvēkiem, kuri prot gaidīt, un gaidot, kultivē stipru cerību. Pāvests kavējās pārdomās par Lūkas Evaņģēlija un Pāvila vēstules efeziešiem fragmentiem, kurus šodien lasa universālās Baznīcas dievnamos. Pirmajā fragmentā Kristus runā uz mācekļiem, salīdzinot sevi ar saimnieku, kas vēlu naktī atgriežas no kāzām un sauc par „svētīgiem” kalpus, kuri to sagaida nomodā, ar aizdegtām lāpām. Nākamajā ainā redzams Jēzus, kurš apkalpo savus kalpus un pienes viņiem pie galda ēdienu. Francisks norādīja, ka šādi apkalpojot, Skolotājs kristiešiem piešķir „identitāti”. Šeit pāvests atgādināja Pāvila vārdus pagāniem – „atcerieties, ka tajā laikā jūs bijāt bez Kristus, šķirti no Izraēļa kopības.” „Tas, ko Jēzus bija atnācis darīt, bija piešķirt mums pilsonību, piederību tautai, vārdu, uzvārdu”, paskaidroja Francisks. Tā, no ienaidniekiem, kuriem nebija miera, Kristus mūs ir padarījis tuvus, pateicoties savām asinīm. Viņš ir nojaucis šķirošo mūra sienu – ienaidu. Pāvests teica:

„Mēs visi zinām, ka tad, kad neesam mierā ar cilvēkiem, pastāv mūris. Mūris, kas šķir. Taču Jēzus mums piedāvā savu pakalpojumu, lai šo mūri nojauktu, lai mēs varētu satikties. Ja esam šķirti, tad neesam draugi. Tad esam ienaidnieki. Un vēl vairāk Jēzus paveica, izlīdzinādams mūs ar Dievu. Viņš mūs izlīdzināja ar Dievu: no ienaidniekiem par draugiem, no svešiniekiem par bērniem.”

Tātad, no svešiniekiem un atnācējiem, no cilvēkiem, kuri nebija pat ciemiņi, Jēzus mūs ir padarījis par svēto līdzpilsoņiem un Dieva saimes locekļiem. Jēzus to ir paveicis ar savu atnākšanu. „Taču, kāds ir noteikums?” jautāja pāvests. „Gaidīt!” viņš teica, „gaidīt tāpat, kā kalpi gaida savu saimnieku”:

„Gaidīt Jēzu. Tas, kurš Jēzu negaida, aizver Viņam durvis, neļauj paveikt šo miera darbu, kopienas, pilsonības, vēl vairāk – vārda darbu. Viņš mums dod vārdu. Padara par Dieva bērniem. Tā ir Jēzus gaidīšanas attieksme, kas slēpjas kristīgajā cerībā. Kristietis ir cerības vīrietis, vai sieviete. Viņš zina, ka Kungs atnāks. Atnāks patiešām! Mēs nezinām stundu, taču Viņš atnāks, atnāks, lai mūs apmeklētu, taču, lai apmeklētu nevis izolētus, ienaidniekus, nē! Lai apmeklētu tādus, kādus Viņš mūs ir padarījis ar savu kalpošanu: tuvus draugus, kas dzīvo mierā”.

Pāvests norādīja, ka ir otrs jautājums, kuru sev uzdot ir aicināts katrs kristietis: „Kā es gaidu Jēzu? Un vēl pirms tām pajautāt: „Vai es Viņu gaidu, vai negaidu?”:

„Vai es ticu šai cerībai, ka Viņš nāks? Vai mana sirds ir atvērta, lai sadzirdētu, ka Viņš klauvē pie durvīm, kad atver durvis? Kristietis ir vīrietis, vai sieviete, kas prot gaidīt Jēzu un tāpēc tie ir cerības vīrietis un sieviete. Savukārt, pagāns – un daudzreiz arī mēs, kristieši, uzvedamies kā pagāni – aizmirst par Jēzu, domā par sevi, par savām lietām. Viņš Jēzu negaida. Egoists pagāns uzvedas tā, it kā viņš būtu Dievs: „Es pats visu nokārtošu.” Un līdz ar to viņš savu dzīvi beidz slikti, beidz bez vārda, bez tuvības, bez pilsonības”.

I. Šteinerte/VR