„Atvērties Dieva pārsteigumiem, neaizvērties laiku zīmēm,” aicināja pāvests pirmdienas
rīta Svētajā Misē. Komentējot Jēzus vārdus likuma zinātājiem, Francisks ticīgos mudināja
nepieķerties savām idejām, bet iet kopā ar Kungu, rodot aizvien jaunas lietas. Likuma
zinātājiem, kuri Jēzum prasa zīmi, pāvests saka, ka tie ir „samaitāta cilts”. Vadoties
no šī Evaņģēlija fragmenta, Svētais tēvs pakavējās pie temata par Dieva pārsteigumiem.
Daudzreiz šie doktori prasa zīmes Jēzum, un Viņš tiem atbild, ka tie nav spējīgi saskatīt
laiku zīmes:
„Kāpēc šie likuma zinātāji nesaprata laika zīmes un prasīja kādu
ārkārtēju zīmi, ko Jēzus viņiem vēlāk arī deva? Kāpēc viņi nesaprata? Vispirms jau
tāpēc, ka viņi bija aizvērušies. Viņi bija aizvērušies savā sistēmā. Likumu tie bija
izveidojuši lieliski. Tas bija īsts meistardarbs! Visi ebreji zināja, ko drīkstēja
un ko nedrīkstēja darīt, līdz kurienei drīkstēja iet. Viss bija sistematizēts. Un
viņi tur jutās droši.”
Pāvests piebilda, ka likuma zinātājiem likās savādi
tas, ko darīja Jēzus – ka Viņš gāja kopā ar grēciniekiem, ēda kopā ar muitniekiem.
Likuma zinātājiem tas nepatika, viņiem to uztvēra kā draudu, kas apdraud doktrīnu,
likuma doktrīnu, kuru viņi, teologi, bija veidojuši gadsimtiem ilgi. Pāvests atzina,
ka doktrīna bija izveidota, vadoties pēc mīlestības un ticības uz Dievu, taču viņi
bija ieciklējušies tajā un aizmirsuši vēsturi. Viņi bija aizmirsuši, ka Dievs ir ne
tikai likuma Dievs, bet arī pārsteigumu Dievs. No otras puses, arī savai tautai Dievs
bija sagatavojis daudzus pārsteigumus, piemēram, tad, kad paglāba to no verdzības
Ēģiptē:
„Viņi nesaprata, ka Dievs ir pārsteigumu Dievs, ka Dievs vienmēr ir
jauns. Viņš nekad nenoliedz pats sevi, nekad nesaka, ka tas, ko Viņš bija teicis,
ir kļūdaini. Nekad! Taču Viņš vienmēr pārsteidz. Un viņi nesaprata un aizvērās tai
sistēmā, kas bija izveidota pēc labās gribas. Viņi jautāja Jēzum: „Bet, parādi mums
zīmi!” Viņi nesaprata daudzās zīmes, kas Jēzus darbībā norādīja, ka laiks ir pienācis.
Aizvērtība! Otrkārt, viņi bija aizmirsuši , ka viņu tauta atradās gājumā. Gājumā!
Un kad uzsākam gājumu, kad atrodamies gājumā, vienmēr atrodam jaunas lietas, lietas,
kas nebija pazīstamas”.
Francisks piemetināja, ka šis gājums notiek pretim
Kunga definitīvajai manifestācijai. Dzīve ir gājums pretim Jēzus Kristus pilnībai,
kad Viņš atnāks otrreiz. Šī paaudze meklē zīmi, bet Kungs saka, ka tai netiks dota
neviena zīme, izņemot tikai Jonasa zīmi, proti, Augšāmcelšanās zīme, godības zīme,
eshatoloģijas zīme, kurai pretim ved mūsu gājums. Un šie doktori bija aizvērušies
sevī, tie nebija atvērti pārsteigumu Dievam, tie nepazina gājumu un nepazina pat šo
eshatoloģiju. Kad sinedrijā Jēzus apgalvo, ka ir Dieva Dēls, tie noplēsa drēbes un
teica, ka Viņš zaimo. Zīmi, ko Jēzus viņiem deva, tie uztvēra kā skandālu. Tāpēc Jēzus
saka: „jūs, samaitātā cilts”.
Pāvests norādīja, ka likuma zinātāji nesaprata,
ka likums, kuru viņi tik ļoti glabāja un mīlēja, bija pedagoģija, kam jāved pie Jēzus
Kristus. Ja likums neved pie Jēzus Kristus, Viņam netuvojas, tad tas ir miris likums.
Tāpēc Jēzus tiem pārmet aizvērtību, nespēju saprast laiku zīmes, to, ka viņi nav atvērti
pārsteigumu Dievam:
„Un tam ir jābūt par pamudinājumu padomāt, vai es neesmu
pieķēries savām lietām, savām idejām, vai esmu aizvēries? Vai esmu atvērts pārsteigumu
Dievam? Vai esmu cilvēks, kurš apstājies, vai tāds, kurš iet? Vai ticu Jēzum Kristum
– tam, ko Viņš ir paveicis? Vai Viņš ir miris, augšāmcēlies un līdz ar to ir noslēgusies
vēsture? Vai ticu, ka mans gājums iet pretim briedumam, pretim Dieva godības manifestācijai?
Vai esmu spējīgs saprast laiku zīmes un būt uzticīgs Kunga balsij, kas parādās tajās?
Šodien varam uzdot šos jautājumus un lūgt Kungam sirdi, kas mīl likumu, jo likums
nāk no Dieva, un tai pašā laikā mīl arī Dieva pārsteigumus. Sirdi, kas zina, ka šis
svētais likums nav tikai likuma dēļ”.