„Nesarežģīsim Evaņģēliju! Klausīsimies to un dzīvosim saskaņā ar to,” pamudināja pāvests
otrdienas rīta Svētajā Misē. Francisks atzīmēja, ka kristīgā dzīve ir vienkārša –
klausīties Dieva Vārdu un pielietot to praksē, neaprobežojoties ar Evaņģēlija „lasīšanu”,
bet pajautājot sev, kādā veidā tajā ietvertie vārdi uzrunā dzīvi. Vārdi, ko sacīja
Jēzus, izklausījās jauni, tāpat kā jauna likās autoritāte, kas tos izrunāja. Vārdi,
kas aizsniedza sirdi un kuros daudzi sajuta pestīšanas spēku. Tāpēc ļaužu pūļi sekoja
Jēzum. Taču bija arī tādi, kas sekoja savtīgas izdevības dēļ, nerūpējoties par sirds
tīrību, varbūt tikai vēlēdamies kļūt nedaudz labāki.
Pāvests atzīmēja, ka
divos gadu tūkstošos šis scenārijs nav daudz ko mainījies. Arī šodien daudzi klausās
Jēzu tāpat kā tie deviņi lepras slimnieki Evaņģēlijā, kas būdami laimīgi par atgūto
veselību, aizmirsa par Jēzu, kurš viņiem to atgrieza:
„Bet Jēzus turpināja
runāt uz cilvēkiem un mīlēja cilvēkus un pūli tik lielā mērā, ka uzskatīja tos par
„savu māti un saviem brāļiem”. Un paskaidroja: „tie klausās Dieva Vārdu, un to izpilda”.
Tie ir divi apstākļi, lai sekotu Jēzum: klausīties Dieva Vārdu un izpildīt to praksē.
Tā ir kristīgā dzīve, ne vairāk, ne mazāk. Vienkārša. Vienkārša. Varbūt mēs to bijām
padarījuši nedaudz sarežģītāku, ar daudziem paskaidrojumiem, kurus neviens nesaprot,
taču kristīgā dzīve ir tāda: klausīties Dieva Vārdu un to praktizēt”.
Jēzus
tiem, kas paziņoja, ka Viņu meklējot Viņa tuvinieki, atbild: „Mana māte un mani brāļi
ir tie, kas klausās Dieva Vārdu un to izpilda.” Pāvests apliecināja, ka, lai klausītos
Dieva Vārdu, Jēzus Vārdu, pietiek atvērt Svētos Rakstus, Evaņģēliju. „Taču šīs lappuses
nevajag „lasīt”, tās ir jāklausās,” uzsvēra Francisks. Viņš aicināja arī pajautāt:
„Ko man tas saka, ko tas saka manai sirdij? Ko ar šo Vārdu man saka Dievs?”
„Ikreiz,
kad to darām – kad atveram Evaņģēliju, lasām fragmentu un sev jautājam: „Vai ar to
Dievs runā uz mani, vai kaut ko man saka? Un ja saka, tad ko man saka? – tas nozīmē
klausīties Dieva Vārdu, klausīties to ar ausīm un klausīties ar sirdi. Atvērt sirdi
Dieva Vārdam! Jēzus ienaidnieki klausījās Jēzus Vārdu, bet atradās Viņam tuvu tikai
tādēļ, lai meklētu kādu Viņa kļūdu, lai liktu Viņam paslīdēt, un pazaudēt autoritāti.
Taču nekad viņi nejautāja: „Ko man saka Dievs ar šo Vārdu?” Un Dievs nerunā tikai
uz visiem: jā, Viņš runā uz visiem, taču runā arī uz katru no mums atsevišķi. Evaņģēlijs
ir uzrakstīts katram no mums”.
Pāvests Francisks apgalvoja, ka izmantot praksē
to, kas ir uzklausīts, nav viegli, jo vieglāk ir dzīvot mierīgi, neraizējoties par
Dieva Vārda prasībām. Konkrēti veidi, kā to darīt, ir Dieva baušļi, Svētības. Vienmēr
paļaujoties uz Jēzus palīdzību, arī tad, kad mūsu sirds klausās, bet izliekas, ka
nesaprot. Pāvests apgalvoja, ka Dievs ir žēlsirdīgs un piedod visiem, visus gaida,
jo ir pacietīgs:
„Jēzus pieņem visus, arī tos, kas iet, lai dzirdētu Dieva
Vārdu, taču vēlāk Viņu nodod. Padomāsim par Jūdu. „Draugs,” Viņš saka tai brīdī, kurā
Jūda Viņu nodod. Kungs vienmēr sēj savu Vārdu, prasot tikai, lai mūsu sirds būtu atvērta
to klausoties, un būtu labā griba izpildīt praksē. Tāpēc šodien lūgsimies ar Psalma
vārdiem: „Vadi, mani, Kungs, pa Tavu baušļu taku,” proti, pa Tava Vārda taku, lai
Tavā pavadībā es iemācītos to pielietot praksē!”