Ja neesam tuvu cilvēkiem, mūsu sprediķi nekam nekalpo
„Ja neesam tuvu cilvēkiem un nedodam cerību, tad mūsu sprediķi tāda lielīšanās vien
ir,” teica pāvests otrdienas rīta dievkalpojumā. Viņš atzīmēja, ka var teikt skaistus
sprediķus, taču, ja neesam tuvu cilvēkiem, ja neciešam kopā ar cilvēkiem un nedodam
cerību, šie sprediķi nekam nekalpo, tie ir liekulība. Šīsdienas sprediķī runa ir par
Jēzu, kas pienāk pie bēru gājiena. Naina atraitne ir zaudējusi savu vienīgo dēlu.
Kungs paveic brīnumu un mirušajam jauneklim atgriež dzīvību. Taču Viņš dara ko vairāk:
Viņš ir tuvs. Ļaudis saka, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu. Kad Dievs apmeklē, tad
ir kaut kas vairāk, kaut kas jauns. Tas nozīmē, ka Viņa klātbūtne ir „tur”. Jēzus
ir tuvs:
„Viņš bija tuvu cilvēkiem. Tuvais Dievs, kurš spēj saprast cilvēku
sirdis, savas tautas sirdi. Redzot bēru kortežu, Kungs tai tuvojas. Dievs apmeklē
savu tautu, ir savas tautas vidū un tai tuvojas. Tuvība. Tā ir Dieva modalitāte. Un
pēc tam seko frāze, kura daudzreiz atkārtojas Svētajos Rakstos: „Kungs iežēlojās”.
Tā ir tā pati līdzjūtība, kādu, kā teikts Evaņģēlijā, Viņš izjuta, kad redzēja daudzus
cilvēkus kā avis bez gana. Kad Dievs apmeklē savu tautu, ir tai tuvu, pietuvojas tai
un izjūt līdzjūtību, tas cilvēkus aizkustina”.
Pāvests piebilda, ka Kungs ir
dziļi aizkustināts, tāpat kā toreiz, Lācara kapa priekšā. Tāpat kā aizkustināts ir
tēvs, kurš redz atgriežamies mājās savu pazudušo dēlu:
„Tuvība un līdzjūtība.
Tādā veidā Kungs apmeklē savu tautu. Un kad mēs gribam sludināt Evaņģēliju, nest uz
priekšu Jēzus Vārdu, tad tas ir ceļš. Otrs ceļš ir skolotāju ceļš, sava laika sludinātāju
ceļš: likuma sargi, Rakstu zinātāji, farizeji… Viņi bija tālu no tautas, prata labi
runāt. Jā, tie runāja labi. Mācīja likumu. Taču bija tālu. Un tāds nebija Kunga apmeklējums.
Tas bija pavisam citāds. Tauta to nejuta kā žēlastību, jo tai trūka tuvības, trūka
līdzjūtības, un proti, tauta neizjuta, ka kāds ciestu kopā ar to.”
Pāvests
pasvītroja, ka ir vēl kāds vārds, kas atbilstoši apraksta Kunga vizīti pie savas tautas:
„Mirušais piecēlās un sāka runāt, un Viņš – Jēzus, to atdeva mātei”:
„Kad Dievs
apmeklē savu tautu, Viņš atgriež tautai cerību. Vienmēr! Var izcili sludināt Dieva
Vārdu. Vēsturē ir bijuši daudzi labi sludinātāji. Taču, ja šie sludinātāji nespēj
sēt cerību, šī sludināšana nekam nekalpo. Tā ir lepnība”.
„Raugoties uz Jēzu,
kurš mammai atdeva tās dzīvo dēlu,” noslēgumā teica pāvests, „varam saprast, ko nozīmē
Dieva vizīte pie savas tautas. Un lūgt žēlastību, lai mūsu kristīgā liecība būtu liecība,
kas ved Dievu pie savas tautas, proti, liecība par tuvību, kas sēj cerību”.