2014-09-17 10:55:21

Ja neesam tuvu cilvēkiem, mūsu sprediķi nekam nekalpo


„Ja neesam tuvu cilvēkiem un nedodam cerību, tad mūsu sprediķi tāda lielīšanās vien ir,” teica pāvests otrdienas rīta dievkalpojumā. Viņš atzīmēja, ka var teikt skaistus sprediķus, taču, ja neesam tuvu cilvēkiem, ja neciešam kopā ar cilvēkiem un nedodam cerību, šie sprediķi nekam nekalpo, tie ir liekulība. Šīsdienas sprediķī runa ir par Jēzu, kas pienāk pie bēru gājiena. Naina atraitne ir zaudējusi savu vienīgo dēlu. Kungs paveic brīnumu un mirušajam jauneklim atgriež dzīvību. Taču Viņš dara ko vairāk: Viņš ir tuvs. Ļaudis saka, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu. Kad Dievs apmeklē, tad ir kaut kas vairāk, kaut kas jauns. Tas nozīmē, ka Viņa klātbūtne ir „tur”. Jēzus ir tuvs:

„Viņš bija tuvu cilvēkiem. Tuvais Dievs, kurš spēj saprast cilvēku sirdis, savas tautas sirdi. Redzot bēru kortežu, Kungs tai tuvojas. Dievs apmeklē savu tautu, ir savas tautas vidū un tai tuvojas. Tuvība. Tā ir Dieva modalitāte. Un pēc tam seko frāze, kura daudzreiz atkārtojas Svētajos Rakstos: „Kungs iežēlojās”. Tā ir tā pati līdzjūtība, kādu, kā teikts Evaņģēlijā, Viņš izjuta, kad redzēja daudzus cilvēkus kā avis bez gana. Kad Dievs apmeklē savu tautu, ir tai tuvu, pietuvojas tai un izjūt līdzjūtību, tas cilvēkus aizkustina”.

Pāvests piebilda, ka Kungs ir dziļi aizkustināts, tāpat kā toreiz, Lācara kapa priekšā. Tāpat kā aizkustināts ir tēvs, kurš redz atgriežamies mājās savu pazudušo dēlu:

„Tuvība un līdzjūtība. Tādā veidā Kungs apmeklē savu tautu. Un kad mēs gribam sludināt Evaņģēliju, nest uz priekšu Jēzus Vārdu, tad tas ir ceļš. Otrs ceļš ir skolotāju ceļš, sava laika sludinātāju ceļš: likuma sargi, Rakstu zinātāji, farizeji… Viņi bija tālu no tautas, prata labi runāt. Jā, tie runāja labi. Mācīja likumu. Taču bija tālu. Un tāds nebija Kunga apmeklējums. Tas bija pavisam citāds. Tauta to nejuta kā žēlastību, jo tai trūka tuvības, trūka līdzjūtības, un proti, tauta neizjuta, ka kāds ciestu kopā ar to.”

Pāvests pasvītroja, ka ir vēl kāds vārds, kas atbilstoši apraksta Kunga vizīti pie savas tautas: „Mirušais piecēlās un sāka runāt, un Viņš – Jēzus, to atdeva mātei”:

„Kad Dievs apmeklē savu tautu, Viņš atgriež tautai cerību. Vienmēr! Var izcili sludināt Dieva Vārdu. Vēsturē ir bijuši daudzi labi sludinātāji. Taču, ja šie sludinātāji nespēj sēt cerību, šī sludināšana nekam nekalpo. Tā ir lepnība”.

„Raugoties uz Jēzu, kurš mammai atdeva tās dzīvo dēlu,” noslēgumā teica pāvests, „varam saprast, ko nozīmē Dieva vizīte pie savas tautas. Un lūgt žēlastību, lai mūsu kristīgā liecība būtu liecība, kas ved Dievu pie savas tautas, proti, liecība par tuvību, kas sēj cerību”.

I. Šteinerte/VR







All the contents on this site are copyrighted ©.