2014-09-13 15:54:40

Karš ir neprāts!


Sestdien pāvests lidmašīnā no Čampīno lidostas devās uz Itālijas ziemeļiem, uz Redipūliju, kas atrodas Friuli Venēcijas apgabalā, lai šeit pagodinātu I Pasaules karā kritušo karavīru piemiņu. Apritot 100 gadiem, kopš kara sākuma, Francisks vispirms ieradās Foljano austro-ungāru kapsētā, kur atdusas tie, kuri karoja pretējā nometnē. Vēlāk Svētais tēvs devās uz Redipūlijas militāro kapsētu, lai no turienes pasaulei teiktu miera vēstījumu. Pirms 22 gadiem – 1992. gada 3. maijā, šo kapsētu apmeklēja Jānis Pāvils II. Viņš atgādināja par simts tūkstošiem kritušo jauniešu, kas atdusas militārajā sakrārijā. 60 tūkstošiem nav zināmi pat vārdi.

Klātesošajiem militārajiem kapelāniem pāvests Francisks uzdāvināja svētā Franciska miera gaismu. Šo miera simbolu ir ziedojuši Asīzes franciskāņu konventa brāļi. Redipūlijas militārajā kapsētā Svētais tēvs teica uzrunu, kurā uzsvēra, ka karš ir neprāts:

„Kamēr Dievs ved uz priekšu savu radību, un mēs, cilvēki, esam aicināti ar Viņu sadarboties, karš ir tas, kas iznīcina. Iznīcina arī to, kas Dieva radībā ir visskaistākais: cilvēku. Karš apgāž visu, arī saikni starp brāļiem. Karš ir neprāts, tā attīstības plāns ir sagrāve: tiekšanās pēc attīstības caur sagrāvi!”

Francisks atzīmēja, ka iemesli, kas pamudina uz karu, ir lepnība, neiecietība, tieksme pēc varas. Šie iemesli bieži tiek attaisnoti ar ideoloģiju, taču vispirms tas ir neprāta impulss. Uz ieejas vārtiem Redipūlijas kapsētā ir lasāms uzraksts: „Kāda man daļa?” Tā ir Kaina atbilde, kurš vaicā „Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” (Rad 4,9) un tas ir neprātīgais kara moto.

Pāvests norādīja, ka arī šodien varbūt var runāt par trešo pasaules karu, kas fragmentāri tiek veikts ar noziegumiem, slepkavībām, sagrāvēm. Svētais tēvs izteica domu, ka viņaprāt, arī avīžu pirmajās lappusēs šādā situācijā būtu atbilstošāk likt virsrakstu „Kāda man daļa?” „Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Taču šī attieksme ir tieši pretēja tai, ko no mums prasa Jēzus. Evaņģēlijā šodien klausāmies, ka Viņš ir vismazākajā no brāļiem – Viņš, Ķēniņš, pasaules Tiesnesis, ir izsalcis, izslāpis, svešinieks, slimnieks, cietumnieks… Pāvests uzsvēra, ka tas, kurš rūpējas par brāli, ienāk Kunga priekā, savukārt, tas, kurš nerūpējas, saka „Kāda man daļa?”, un paliek ārpusē.

Pāvests aicināja atcerēties kara upurus gan šajā, gan tai otrajā kapsētā – visus. Arī mūsdienu upurus, kuru ir tik daudz. „Kā tas ir iespējams?” jautāja Francisks:

„Tas ir iespējams tāpēc, ka arī šodien aizkulisēs pastāv intereses, ģeopolitiskie plāni, naudas un varas kāre, ieroču industrija, kas šķiet, ir tik svarīga. Un šie terora plānotāji, šie sadursmju organizētāji, kā arī ieroču tirgotāji, savā sirdī ir ierakstījuši: „Kāda man daļa?”

Pāvests sacīja, ka kara afēristi varbūt nopelna daudz naudas, taču viņu korumpētā sirds ir zaudējusi spēju raudāt. Raudāt tiem traucē šis „Kāda man daļa?” Arī Kains neraudāja. Viņš nespēja raudāt. Francisks sacīja, ka Kaina ēna šodien klājas pār kapsētu. Tā klājas pār vēsturi, kas no 1914. gada vijas līdz pat mūsu dienām. Šo ēnu redz arī šodien. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja:

„Ar dēla, brāļa, tēva sirdi, aicinu jūs visus un mūsu visu labā ļaut atgriezties sirdīm – no šī „kāda man daļa?” pāriet pie asarām. Pie asarām par visiem „bezjēdzīgajā slaktiņā” kritušajiem, par visiem kara neprāta upuriem visos laikos. Asaras… Brāļi, cilvēcei ir nepieciešams raudāt, un šī ir asaru stunda!”

I. Šteinerte/VR







All the contents on this site are copyrighted ©.