Sestdien pāvests lidmašīnā no Čampīno lidostas devās uz Itālijas ziemeļiem, uz Redipūliju,
kas atrodas Friuli Venēcijas apgabalā, lai šeit pagodinātu I Pasaules karā kritušo
karavīru piemiņu. Apritot 100 gadiem, kopš kara sākuma, Francisks vispirms ieradās
Foljano austro-ungāru kapsētā, kur atdusas tie, kuri karoja pretējā nometnē. Vēlāk
Svētais tēvs devās uz Redipūlijas militāro kapsētu, lai no turienes pasaulei teiktu
miera vēstījumu. Pirms 22 gadiem – 1992. gada 3. maijā, šo kapsētu apmeklēja Jānis
Pāvils II. Viņš atgādināja par simts tūkstošiem kritušo jauniešu, kas atdusas militārajā
sakrārijā. 60 tūkstošiem nav zināmi pat vārdi.
Klātesošajiem militārajiem kapelāniem
pāvests Francisks uzdāvināja svētā Franciska miera gaismu. Šo miera simbolu ir ziedojuši
Asīzes franciskāņu konventa brāļi. Redipūlijas militārajā kapsētā Svētais tēvs teica
uzrunu, kurā uzsvēra, ka karš ir neprāts:
„Kamēr Dievs ved uz priekšu savu
radību, un mēs, cilvēki, esam aicināti ar Viņu sadarboties, karš ir tas, kas iznīcina.
Iznīcina arī to, kas Dieva radībā ir visskaistākais: cilvēku. Karš apgāž visu, arī
saikni starp brāļiem. Karš ir neprāts, tā attīstības plāns ir sagrāve: tiekšanās pēc
attīstības caur sagrāvi!”
Francisks atzīmēja, ka iemesli, kas pamudina uz karu,
ir lepnība, neiecietība, tieksme pēc varas. Šie iemesli bieži tiek attaisnoti ar ideoloģiju,
taču vispirms tas ir neprāta impulss. Uz ieejas vārtiem Redipūlijas kapsētā ir lasāms
uzraksts: „Kāda man daļa?” Tā ir Kaina atbilde, kurš vaicā „Vai tad es esmu sava brāļa
sargs?” (Rad 4,9) un tas ir neprātīgais kara moto.
Pāvests norādīja,
ka arī šodien varbūt var runāt par trešo pasaules karu, kas fragmentāri tiek veikts
ar noziegumiem, slepkavībām, sagrāvēm. Svētais tēvs izteica domu, ka viņaprāt, arī
avīžu pirmajās lappusēs šādā situācijā būtu atbilstošāk likt virsrakstu „Kāda man
daļa?” „Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Taču šī attieksme ir tieši pretēja tai,
ko no mums prasa Jēzus. Evaņģēlijā šodien klausāmies, ka Viņš ir vismazākajā no brāļiem
– Viņš, Ķēniņš, pasaules Tiesnesis, ir izsalcis, izslāpis, svešinieks, slimnieks,
cietumnieks… Pāvests uzsvēra, ka tas, kurš rūpējas par brāli, ienāk Kunga priekā,
savukārt, tas, kurš nerūpējas, saka „Kāda man daļa?”, un paliek ārpusē.
Pāvests
aicināja atcerēties kara upurus gan šajā, gan tai otrajā kapsētā – visus. Arī mūsdienu
upurus, kuru ir tik daudz. „Kā tas ir iespējams?” jautāja Francisks:
„Tas ir
iespējams tāpēc, ka arī šodien aizkulisēs pastāv intereses, ģeopolitiskie plāni, naudas
un varas kāre, ieroču industrija, kas šķiet, ir tik svarīga. Un šie terora plānotāji,
šie sadursmju organizētāji, kā arī ieroču tirgotāji, savā sirdī ir ierakstījuši: „Kāda
man daļa?”
Pāvests sacīja, ka kara afēristi varbūt nopelna daudz naudas, taču
viņu korumpētā sirds ir zaudējusi spēju raudāt. Raudāt tiem traucē šis „Kāda man daļa?”
Arī Kains neraudāja. Viņš nespēja raudāt. Francisks sacīja, ka Kaina ēna šodien klājas
pār kapsētu. Tā klājas pār vēsturi, kas no 1914. gada vijas līdz pat mūsu dienām.
Šo ēnu redz arī šodien. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja:
„Ar dēla, brāļa,
tēva sirdi, aicinu jūs visus un mūsu visu labā ļaut atgriezties sirdīm – no šī „kāda
man daļa?” pāriet pie asarām. Pie asarām par visiem „bezjēdzīgajā slaktiņā” kritušajiem,
par visiem kara neprāta upuriem visos laikos. Asaras… Brāļi, cilvēcei ir nepieciešams
raudāt, un šī ir asaru stunda!”