Mātes Terēzes no Kalkutas piemiņas diena ir pamudinājums katram no mums izmeklēt savu
sirdsapziņu un padomāt, cik daudz mūsos ir mīlestības pret Dievu un saviem līdzcilvēkiem
– intervijā Vatikāna Radio norādīja Žēlsirdības kontemplatīvo brāļu kongregācijas
ģenerālpriekšnieks, pr. Sebastians Vazakala. Svētīgā Terēze nenogurstoši kalpoja nabagiem,
jo ar visu sirdi mīlēja savu tuvāko un Dievu savā tuvākajā. Katru gadu 5. septembrī
Baznīca atzīmē viņas piemiņas dienu. Šogad apritēja 17 gadi kopš viņa ir mūžībā. Terēze
nomira 1997. gadā Kalkutā (Indijā), bet 2003. gadā pāvests Jānis Pāvils II Romā viņu
pasludināja par svētīgu. Pr. Vazakala atgādināja, ka Mātei Terēzei bija svarīgs katrs
cilvēks šeit un tagad. Ja kādam konkrētā brīdī bija vajadzīga palīdzība, tad viņa
šo palīdzību sniedza, neskatoties uz to, kā cilvēks ir rīkojies pagātnē un nemēģinot
iedomāties, ko no viņa varētu sagaidīt nākotnē. Terēze māca mūs izdzīvot tagadnes
mirkli. Domājot par vakardienu vai rītdienu, mēs nereti pazaudējam daudz laika un
enerģijas. Kur Terēze smēla spēku? Runājot par šo jautājumu, minētais priesteris atbildēja,
ka viņas spēka avots bija Euharistijā klātesošais Jēzus. Viņa nespēja dzīvot bez ikdienas
Euharistijas, Svētās Komūnijas, adorācijas un lūgšanas. Tas ir arī mūsu, šodienas
kristiešu, patiesā spēka avots.
Māte Terēze dzimusi 1910. gada 26. augustā
Skopjē, Maķedonijā. Visu savu dzīvi kalpoja trūkumcietējiem, nodibināja Žēlsirdības
misionāru kongregāciju. Viņu dēvē par kristīgās mīlestības dzīvo ikonu. Svētais Jānis
Pāvils II, atgriezies no Indijas 1988. gadā, sacīja: „Kad gribēju sludināt vai skaidrot
ļaudīm, kas ir Jēzus Kristus, kas ir kristietība, pietika parādīt uz Māti Terēzi un
teikt: Lūk, kristietība, kristīgā mīlestība ir Māte Terēze, un ļaudis visu saprata”.
Svētīgās pēdās šodien iet pāvests Francisks, ar saviem vārdiem un darbiem ik dienas
atklājot, kas ir žēlsirdība, mīlestība un līdzjūtība.
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta