Ir vajadzīgs noticēt, ka vēl spējam velēt cits citam labu!
„Ir vajadzīgs noticēt, ka vēl spējam velēt cits citam labu,” šādās domās ir Svētās
Zemes franciskāņu kustods Pjerbattista Piccaballa (attēlā). Viņš ir ieradies dzimtajā
Itālijā, lai piedalītos kārtējā Tautu draudzības mītiņā, kas parasti tiek rīkots Rimini
pilsētā. Uzstājoties ar priekšlasījumu, tēvs Piccaballa runāja par Tuvajiem Austrumiem.
Viņš pastāstīja, ka šais dienās franciskāņi Jeruzalemē saņem neskaitāmus lūgumus pēc
kultūras, politiskās un pat militāras vidutājības, lai saglabātu kristietību Tuvajos
Austrumos un ne tikai. Diemžēl, šais aicinājumos iztrūkst ticības skatiena. Dominē
skatiens, kur cilvēks paļaujas tikai uz saviem spēkiem vien.
„Tuvie Austrumi,
ko pazinām pagājušajā gadsimtā, un kuri bija dzimuši uz Osmaņu impērijas drupām, uz
dažādu koloniālismu norieta un nacionālu valstu izveidošanas, ir beigušies,” Rimini
tikšanās dalībniekiem teica franciskānis. Viņš norādīja, ka šobrīd sākas jauns periods,
kura virzienu vēl neviens nezina. Tā dēvēto „Arābu pavasari” ir „nolaupījušas” dažādas
reliģiskās kustības un partijas, kuras savā starpā cīnās par varu. To skaidri var
redzēt šiītu un sunītu konfliktā. Uz sabiedriskās skatuves konsolidējoties islāma
kustībām un partijām, dažas no kurām ir ļoti ekstrēmistiskas, attiecības ar minoritātēm,
tai skaitā ar kristiešiem, ir sasniegušas vajāšanu formu. „Reliģiskā tīrīšana” nekad
vēl nav notikusi tik lielā mērā, kā šodien.
Tēvs Piccaballa pastāstīja, ka
Tuvajos Austrumos reliģija ir noteicošā gan strukturālā, gan vēsturiskā, kultūras
un attiecību ziņā starp cilvēkiem. Laicisma elementus, tādus kā Eiropā, kur Baznīca
un valsts ir šķirtas, šeit atrast ir grūti. Tuvajos Austrumos reliģija ienāk visos
ikdienas dzīves aspektos, gan publiskajā, gan privātajā dzīvē. Jau piedzimstot, katrs
saņem ierakstu pasē, kurā norādīta reliģiskā piederība, neraugoties uz to, vai izaugot,
viņš būs praktizējošs kristietis, ebrejs, vai musulmanis. Tātad, reliģiskā piederība
nosaka arī attiecības ar citu. Arī kopēju problēmu priekšā, katrs izturēsies saskaņā
ar savu sociālo, reliģijas noteikto modeli. Šāda reliģiskās sadzīves forma Tuvajos
Austrumos ir bijusi raksturīga gadsimtiem ilgi.
Satraukumu šodien raisa islāma
integrālistu nākšana pie varas, jo īpaši Sīrijā un Irākā. Tā piemēram, islāma kalifāts,
kurš vajā ne tikai islāma reliģijai nepiederošas minoritātes, bet arī pašus musulmaņus,
kuri nepieder integrālistu doktrīnai. „Uz „reliģisko tīrīšanu”, ar kuru jau ir „aptraipījusies”
tā dēvētā Islāma valsts, un kas mazākā mērā izpaužas arī dažās citās arābu valstīs,
nedrīkst noraudzīties klusējot,” uzsver tēvs Piccaballa. Viņš aicina visas reliģiskās
kopienas pacelt balsi pret notiekošo. Beidzot, diemžēl, ļoti kautrīgi, ir sākusi reaģēt
islāma pasaule. Arābu medijos, kaut arī ne pārāk uzsvērti, sāk parādīties dažādu islāma
reliģisko līderu deklarācijas pret fundamentālistu rīcību.
Svētās Zemes franciskāņu
kopienas vadītājs uzrunā Rimini akcentēja, ka šis fanātisms ir jāaptur un ja nepieciešams,
arī ar spēku. Tomēr spēks iznīcina un ja pēc tā pielietošanas visos līmeņos nenotiek
rekonstrukcija, tad radušos tukšumu aizpildīs vēl lielāks ekstrēmisms. Tātad, pielietojot
spēku, vienmēr ir jāievēro rekonstrukcijas perspektīva. Tas pats attiecas arī uz seno
Izraēlas un Palestīnas konfliktu. Spēks bez sociālās, ekonomiskās, politiskās rekonstrukcijas
perspektīvas, nevedīs pie cita risinājuma, kā vien pie jaunas spēka pielietošanas,
radot „apburto loku”, no kura nav iespējams iziet.
Franciskāņu tēvs norādīja,
ka Tuvajiem Austrumiem, sākot no Svētās Zemes, ir nepieciešams steidzami izvēlēties
jaunu savas nākotnes ceļu, kuru var veidot tikai kopā un nevis atsevišķi, karojot
citam pret citu. Līdzās nodevībai pret vēsturisko dažādu sabiedrības sastāvdaļu mierīgu
sadzīvi, kā to var vērot fundamentālistu pārņemtajās Irākas pilsētās, joprojām pastāv
arī solidaritātes formas. Tēvs Piccaballa pastāstīja, ka nesen apmeklējot izmocīto
Aleppo pilsētu, viņš pārliecinājies, kā kristieši un musulmaņi savstarpēji dalījušies
ar ūdeni. Arī vietējiem franciskāņiem ļauts smelties no ūdens ģeneratora, kas pieder
kādai musulmaņu ģimenei. Kādā franciskāņu māsu klosterī no musulmaņu piegādātajiem
produktiem ar dažādām reliģijām piederošo brīvprātīgo palīdzību tiek gatavots ēdiens,
kas vēlāk tiek izdalīts kvartāla iedzīvotājiem. Līdzīgus solidaritātes piemērus varētu
turpināt vēl un vēl. Blakus senās draudzības nodevībai dzimst arī jauna draudzība.
„Līdzās nodevīgai sirdij, ir sirds, kas spēj mīlēt. Kaimiņš, kurš daudzo nāvju priekšā
izrāda draudzīgu žestu, dod nepieciešamo elpu, lai vēl spētu noticēt, ka ir iespējams
dzīvot kopā atšķirīgiem un tai pašā laikā vienotiem”, Rimini auditorijas priekšā atzīmēja
franciskāņu tēvs.
Pjerbattista Piccaballa uzsvēra, ka nedrīkst apstāties pie
dramatiskām problēmām, bet vienmēr ir vajadzīga skaidra perspektīva, atjaunotne, dzīvība.
Nepietiek ar nosodījumu, ir jāizvēlas jauns ceļš. Kristietis nedrīkst baidīties no
ļaunuma. Ir jāpaliek pilnīgi mierīgiem, apzinoties, ka cilvēce ir Dieva rokās, ka
neviena, arī vislielākā iznīcība, nevar apdraudēt Viņa gribas piepildījumu. Neviena
sagrāve cilvēku nevar atraut no Viņa visvarenās mīlestības. Dievs cilvēkam neaiztaupa
grūtības un pārbaudījumus, taču ja Viņš dzīvo mūsos, tad ļaunums tiek uzvarēts.
„Bieži
dzirdam izmisīgu notikumu analīzi, to skaitā no reliģiskajiem. Tiek runāts arī par
civilizāciju sadursmi, taču tam nav nekā kopīga ar kristīgo ticību. Nereti aizmirstam,
ka kristietība ir dzimusi no krusta un no tā nav iespējams izvairīties. Jēzus par
pasaules karali kļūst nevis pēc maizes pavairošanas brīnuma, bet gan krustā. Kristietība
dzimst no cilvēciskas sakāves un no caurdurtas sirds. Tieši tajā mums ir jāraugās
– sirdī, kas ir Dieva mīlestības un līdz ar to arī mūsu mīlestības mērs,” Rimini tikšanās
dalībniekiem teica Svētās Zemes kustods. Viņš norādīja, ka kristietību Tuvajos Austrumos
nepaglābs dažādas Rietumu un starptautiskās stratēģijas. Sacēlušos vētru spēs nomierināt
vienīgi Kunga pavēle. Savukārt, mūsu darbībai ir jābūt vienotai ar Kristus darbību,
ar solidaritāti un vienotību cilvēku starpā. „Tuvajiem Austrumiem ir nepieciešama
gan finansiālā, gan militārā, gan politiskā un vidutājības palīdzība, taču visvairāk
par visu ir jāspēj noticēt, ka vēl ir iespējams vēlēt cits citam labu. Neraugoties
uz visu, mazo un niecīgo liecības pierāda, ka šis spēks joprojām dzīvo,” uzrunas noslēgumā
Tautu draudzības mītiņa dalībniekus uzmundrināja Svētās Zemes kustods, franciskāņu
tēvs Pjerbattista Piccaballa.