Baznīca Korejā ir dzimusi no laju iniciatīvas

Dienās, kad mūsu dzimtenes ticīgie pulcēsies Aglonā, lai atzīmētu Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus, pāvests Francisks viesosies Dienvidkorejā. Viņš tieksies ar vietējo Baznīcu un piedalīsies Āzijas Jauniešu dienās. Baznīca Korejā ir tapusi un izdzīvojusi, pateicoties laju sīkstumam. Par kristietības dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1784. gads. Atšķirībā no daudzām citām pasaules zemēm, ticību šeit neatnesa kristīgie misionāri. Koreja tai laikā bija atkarīga no Ķīnas, kur imperatora galmā bija pieņemti arī eiropiešu speciālisti ģeogrāfijā, astronomijā un daudzās tai laikmeta zinātnēs. Liela ievērība tika piešķirta arī reliģijai. Tādējādi imperatoram kalpoja arī katoļu priesteri. Korejā, toties, bija eremītiska rakstura pārvalde un tā palika hermētiski noslēgta pret jebkuru ietekmi no ārzemēm.

Korejiešu laju – intelektuāļu, literātu un filozofu grupa, kas piederēja Gang Hak Hwe – apvienībai, kas veica pārrunas par zinātni un vēlējās izpētīt reliģijas dimensiju cilvēka dzīvē, kā arī cilvēciskā intelekta ilgas pēc patiesības, neraugoties uz lielo risku, uzsāka kontaktus ar Pekinu. Intelektuāļi bija dzirdējuši, ka kaimiņzemē tiek runāts par jaunu ticību. Par to viņi ieguva informāciju, lasot katehismu un dažas ķīniešu valodā pieejamās kristīgās grāmatas. Pirms diviem gadsimtiem tās sāka izplatīt Matteo Ričči un citi jezuīti. Tā, viens no korejiešu intelektuāļiem Hons Ju Hans izlasītā iespaidā sāka lūgties, katru nedēļu svinēt Kunga dienu un pat dalīties ar citiem savos labumos. Viņš savā dzīvē netika saņēmis nedz Kristības sakramentu, nedz arī saticis kaut vienu kristieti.

Patiesības labad tomēr ir jāpiemin, ka divus gadsimtus iepriekš, pēc japāņu karaspēka invāzijas, ārzemju misionāri tika nokristījuši dažus korejiešus, taču par viņiem vēlāk nekas netika dzirdēts. Tā, bez jebkādas iepriekšējas saskarsmes ar kristietību, ap simts laju – vīriešu un sieviešu vairāk nekā 50 gadus bez priesteru palīdzības, izņemot vienīgi kāda ķīniešu priestera neilgu uzturēšanos, savā zemē izplatīja Evaņģēliju un dāvāja savu dzīvi Kristum līdz pat moceklībai. Viņiem piemita prieks un pārliecība, kādi raksturoja pirmo gadsimtu kristiešus.

1836. gadā ieradās pirmie misionāri no Francijas, taču Baznīca Korejā jau bija nodibināta, pateicoties Lī Bjeoka entuziasmam. Būdams ieinteresēts kristietībā, viņš lūdza savu draugu Lī Seun Hunu, kurš kalpoja par pavadoni savam tēvam diplomātiskajā misijā uz Pekinu, atvest citas kristīgās grāmatas ķīniešu valodā un pamudināja viņu Ķīnā nokristīties. Lī Seuns Huns Pekinā satika trīs jezuītus – vienu portugāli un divus francūžus, ar kuriem varēja saprasties vienīgi rakstiski ar dažu ķīniešu zīmju palīdzību. Apmēram pēc mēneša, kad Lī Seuns Huns bija ieguvis minimālas kristīgās zināšanas, tēvs Grammons viņu nokristīja, dodams vārdu „Pēteris”.

Atgriežoties no Ķīnas 1784. gada janvārī, Pēteris Lī Seuns Huns līdzi atveda grāmatas astronomijā, matemātikā, ģeometrijā un reliģijā. Lī Bjeoks kopā ar nelielo draugu pulku sāka studēt kristietību no visa sava spēka un daži jau izteica vēlēšanos, lai Pēteris Lī Seuns Huns saņemtās kristības spēkā nokristī arī viņus. Pēc tam pirmie kristieši apmācīja un kristīja citus. Grāmatas, jo īpaši lūgšanu grāmatas, tika iztulkotas korejiešu valodā un ar lielu misionāro entuziasmu izplatītas tālāk. Lī Bjeoks liriskā formā sastādīja Vecās un Jaunās Derības kopsavilkumu, bet Čons Jaks Jons dzejas formā uzrakstīja „Desmit baušļu himnu”. Kristieši izveidoja arī Mēness kalendāru ar „svētajām Kunga dienām”, kas bija veltītas lūgšanai, kontemplācijai un gavēnim. Nepagāja ilgs laiks, kad sākās kristiešu vajāšanas un tika lietas pirmo kristīgo mocekļu asinis. Lī Bjeoks, kurš bija pieņēmis Jāņa Kristītāja vārdu, tika ieslodzīts savas ģimenes mājās, taču apliecināja ticību ar daudzu dienu gavēni, mirdams kā pirmais korejiešu moceklis 1785. gadā.

Pieaugot ticīgo skaitam, kopiena nolēma iecelt priesterus, kā arī bīskapu. Taču, pēc konsultācijas ar Pekinas bīskapu un šeit pastāvošo kristīgo kopienu, attiecībā uz vietējā klēra iecelšanu tika saņemta noraidoša atbilde. Pekinas bīskaps apsolīja nosūtīt priesteri-misionāru. Tā, 1794. gadā Korejā lielā slepenībā ieradās jauns ķīniešu priesteris Žaks Ču. Viņš dzīvoja apslēpti, piešķirot sakramentus un veicot pastorālo aprūpi naktīs. Tā, sešu gadu un četru mēnešu laikā ticīgo skaits no četriem tūkstošiem pieauga līdz desmit tūkstošiem. Tā kā policija arestēja un spīdzināja vairākus kristiešus, mēģinot panākt, lai viņi nodod savu priesteri, viņš pats ieradās policijā, tika spīdzināts un nogalināts 1801. gadā.

Ļoti grūti korejiešu kristiešiem bija atteikties no ierastā senču kulta. Lai spētu izpildīt Pekinas bīskapa aizliegumu, bija nepieciešama turpmāka izglītošanās, ko varēja sniegt vienīgi priesteri. 30 gadus pēc kārtas uzcītīgākie laji vairākkārt veica 1200 kilometrus lielu attālumu līdz Pekinai, lai prasītu atsūtīt jaunus misionārus. Šī prasība beidzot sasniedza Romas pāvestu Gregoru XVI, kurš lūdza Parīzes ārzemju misiju institūtam nosūtīt priesterus uz Koreju. Tā, 1836. gadā, apmēram 50 tūkstošus cilvēku lielā Baznīca Korejā saņēma pirmo bīskapu un priesterus. 1839. gadā vajāšanas skāra dažus franču misionārus un aktīvākos korejiešu lajus, to skaitā Paulu Čonu Ha Sanu un Augustīnu Jū Čin Gilu, kuri 1831. gadā bija nodibinājuši Čosonas diecēzi. Franču misionāri sūtīja dažus jauniešus uz Makao studēt priesterību. Kā pirmais tika iesvētīts Andrejs Kims De Guns. Viņš tika nomocīts tūlīt pēc ierašanās Korejā 1846. gadā. Nemitīgas vajāšanas ilga līdz 1866. gadam, kad tās bija vissīvākās. Tā, laika posmā no XVIII līdz XIX gadsimtam Korejā savas dzīvības par Kristu atdeva vairāk nekā 20 tūkstoši mocekļu. Visi mūsdienu katoļi Korejā ir pārliecināti, ka ikdienas dzīvē viņus atbalsta viņu senči-mocekļi.

I. Šteinerte/VR