Universālo lūgšanas nodomu Svētais tēvs šomēnes veltī sāpīgi aktuālai tēmai, proti,
patvēruma meklētājiem: Lai patvēruma meklētāji, kam ir vajadzējis pamest savas
mājas vardarbības dēļ, tiek uzņemti ar sirsnību, kā arī lai tiek ievērotas viņu tiesības.
2013. gada 8. jūlijā pāvests Francisks apmeklēja Lampedūzas salu Itālijas
attālākajā dienvidu punktā, kur ik dienas ierodas simtiem un tūkstošiem bēgļu no Āfrikas.
Tai pat laikā daudzi ceļotāji, kuri bēg no vajāšanām un bada, tiek ierauti Vidusjūras
ūdeņu dzelmē. „Kur ir tavs brālis?”, šo Dieva jautājumu Kainam vairakkārt savā uzrunā
uzdeva pāvests. Kas ir atbildīgs par šo cilvēku dzīvībām? Visi un neviens? Vizītes
Lampedūzā laikā Svētais tēvs vērsās pie katra sabiedrības locekļa sirdsapziņas ar
cerību, ka viņa teiktie vārdi palīdzēs mainīt attieksmi.
Šodien daudzi ir
apmaldījušies, pazaudējuši vērību pret pasauli un neprot saudzēt arī to, ko Dievs
ir radījis visu labā, tai skaitā, neprot saudzēt cits citu. Kad šī dezorientācija
sasniedz pasaules mērogu, nonākam pie tādām traģēdijām kā šīs, kad mūsu brāļi un māsas,
gribēdami iziet no smagām situācijām, lai atrastu mazliet stabilitātes un miera, atrod
nāvi. Daudzi patvēruma meklētāji, pirms nonākt Itālijā, ir spiesti iziet cauri nežēlīgu
starpnieku rokām, kuri izmanto citu cilvēku nabadzību, lai iedzīvotos. Kur ir tavs
brālis? Kas ir atbildīgs par šīm asinīm? Šodien neviens nejūtas par tām atbildīgs.
Esam zaudējuši atbildības sajūtu par saviem brāļiem. Esam ieslīguši liekulīgā attieksmē.
Mēs uzmetam skatienu gandrīz jau mirušajam brālim ceļa malā, varbūt padomājam „nabadziņš”,
un turpinām savu ceļu tālāk.
Vizītes Lampedūzā laikā pāvests nosodīja labklājības
kultūru, kas liek mums domāt tikai par sevi, padara mūs nejūtīgus pret citu saucieniem,
kas liek dzīvot ilūzijās, kuras līdzinās ziepju burbuļiem, skaistiem pēc skata, taču
tukšiem un īslaicīgiem. „Šai globalizētajā pasaulē esam iekrituši vienaldzības globalizācijā!”,
sacīja Francisks. Esam pieraduši pie citu ciešanām, jo uz mums tās neattiecas. Šajā
kontekstā viņš uzdeva jautājumu: Kurš no mums ir raudājis par šo brāļu un māsu nāvi?
Kurš ir raudājis par šiem cilvēkiem, kuri atradās laivā? Par jaunajām mātēm ar bērniem?
Par vīriešiem, kuri vēlējās atrast darbu, lai uzturētu ģimenes? Esam sabiedrība, kas
aizmirusi asaru pieredzi, ciešanu pieredzi kopā ar citiem. Vienaldzības globalizācija
mums ir atņēmusi spēju raudāt. Tāpēc esam aicināti vispirms lūgt no Dieva, lai Viņš
dod mums žēlastību raudāt par savu vienaldzību, raudāt par cietsirdību, kas ir pasaulē,
mūsos pašos un tajos, kuri anonīmā slepenībā pieņem sociālekonomiskus lēmumus, kas
paver ceļu šādām un līdzīgām drāmām. Esam aicināti lūgt piedošanu par vienaldzību
pret brāļiem un māsām, piedošanu to vārdā, kuri ir ieslēgušies savā labklājībā, kas
ir novedusi pie sirds nejūtības, to vārdā, kuri ar saviem lēmumiem visas pasaules
mērogā ir radījuši situācijas, kas ved pie šīm traģēdijām. Bez tam, esam aicināti
būt par tuvākmīlestības un viesmīlības paraugu, kā daudzi Lampedūzas iedzīvotāji,
un dzīvot ar atvērtu sirdi, kas spēj apskaut katru, kuram klājas smagi. Dievs mūs
vērtēs pēc tā, kā izturamies pret cilvēkiem, kuriem visvairāk ir vajadzīga palīdzība.
Evaņģelizācijas nodomā tiek pieminēts mums visai eksotisks un tāls pasaules
reģions: Lai Okeānijas kristieši ar prieku sludina ticību visiem kontinenta iedzīvotājiem.
Jau 1990. gadā pāvests Jānis Pāvils II enciklikā „Redemptoris missio” rakstīja,
ka Baznīcas misija nav vispirms darbība, bet gan liecība un starojums (sal. RM 26).
Tā tas bija kristietības pirmsākumos, kad pagāni atgriezās, redzot prieku kristiešu
sejās un mīlestību viņu vidū. „Skatieties”, tie sacīja, „kā viņi cits citu mīl” (sal.
Tertuliāns, Apoloģētika, 39, 7). 2001. gadā izdotajā apustuliskajā pamudinājumā
„Baznīca Okeānijā” Jānis Pāvils II atgādina, ka aicinājums uz misiju ir adresēts visiem
kristiešiem. Katrs ir aicināts būt par Evaņģēlija liecinieku savā ģimenē, darba vietā,
skolā, kādā organizācijā un citur. Tas nozīmē mazliet nolikt pie malas savas ikdienas
raizes un paskatīties uz citiem. Tas nozīmē ņemt vērā sociālā taisnīguma jautājumus
un cilvēku dziļās slāpes pēc garīguma. Jānis Pāvils II uzsver, ka tikai Kristus var
piepildīt cilvēka dziļās ilgas pēc laimes. Tomēr Viņu jāstāda priekšā tādā veidā,
kas būtu piemērots mūsdienu paaudzei un straujajām kultūras pārmaiņām. Dažreiz katoļu
Baznīcai tiek pārmests, ka tā piedāvā novecojušu, nepiemērotu vēsti, vai dara to nepievilcīgā
un nepārliecinošā veidā. Tāpēc, sludinot Kristu, jāņem vērā mūsdienu cilvēku reālās
vajadzības un viņu dzīves apstākļi. Mums jāstāda priekšā Kristu pasaulei tā, lai cilvēki,
kuri cieš netaisnības un trūkumu, saskatītu cerību – raksta pāvests. Kristus noslēpums
ir jaunas dzīves noslēpums tiem, kuri atrodas trūkumā, kam nav darba, kuri ir atstumti
un ievainoti, slimi vai sirgst no atkarībām. Baznīcas sirds un tās misija ir žēlastības
noslēpums. Baznīcai pienākas nest pasaulei patiesību, ko Dievs atklāja savā Dēlā,
Jēzū Kristū (sal. Baznīca Okeānijā, 13, 14, 18).
Savukārt Benedikts
XVI vēstījumā 23. Pasaules Jauniešu dienai Sidnejā, Austrālijā, 2008. gadā raksta:
„Lai saprastu Baznīcas misiju, mums ir jāatgriežas Augšistabā, kur mācekļi bija sapulcējušies
(sal. Lk 24, 49), lūdzoties kopā ar Mariju, Māti, un gaidot apsolīto Garu. Šai dzimstošās
Baznīcas ikonai ir jābūt par pastāvīgu iedvesmas avotu ikvienai kristiešu kopienai.
Kalpošanas un misiju auglīgums galvenokārt panākams nevis ar gudri izstrādātām un
efektīvām pastorālā darba metodēm un programmām, bet gan pastāvīgi praktizējot kopējo
lūgšanu (sal. Pāvils VI, Evangelii nuntiandi, 75). Turklāt, lai misijai būtu
panākumi, kopienās jāvalda vienotībai, proti, nepieciešams, lai tām būtu „viena sirds
un viena dvēsele” (Apd 4, 32) un lai tās būtu gatavas apliecināt mīlestību un prieku,
ko Svētais Gars lej ticīgo sirdī (sal. Apd 2, 42)”.
J. Evertovskis / VR
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta