Pāvests apstiprina Kanonizācijas lietu kongregācijas dekrētus

Otrdienas pēcpusdienā pāvests Francisks tikās ar Kanonizācijas lietu kongregācijas prefektu kard. Andželo Amato un apstiprināja septiņus dekrētus, ar kuriem tiek atzīta vairāku Dieva kalpu praktizēto tikumu varonība. Viens no viņiem ir bīskaps, divi – priesteri, trīs – klostermāsas un viens ir lajs. Pēdējais, Marčello Kandia, nomira salīdzinoši nesen – 1983. gadā. Marčello ir itālis. Dzimis netālu no Neapoles 1916. gadā. Trešais piecu bērnu ģimenē. No tēva mantoja biznesa iemaņas, bet no mātes – ticību un mīlestību uz savu tuvāko. Kad māte pēkšņi nomira, zēnam bija 17 gadu. Viņa sirdī iestājās nepiepildāms tukšums. Marčello pēc izglītības bija ķīmiķis, farmaceits un biologs. Strādāja kā uzņēmējs, Otrā Pasaules kara laikā palīdzēja ebrejiem un uzņēma deportētos. Pēc kara nodibināja Itāļu ārstu misionāru apvienību un Laju apvienību misiju atbalstam. 1961. gadā pārdeva savu plaukstošo uzņēmumu un sāka pilnībā nodoties evaņģelizācijas darbam, kļūstot par laju misionāru. Aptuveni 20 gadus kalpoja Brazīlijā, veidojot slimnīcas, sociālās palīdzības centrus un skolas. Kāds populārs nedēļas izdevums veltīja viņam rakstu ar nosaukumu „Brazīlijas labākais cilvēks”. Savā laikā Marčello sacīja: „Es neesmu nekas. Esmu tikai mazs instruments Providences rokās. Ne es esmu kaut ko devis, bet viņi, nabagi, man dod”. Viņš dzīvoja ar pārliecību, ka tam, kurš ir daudz saņēmis, pienākas daudz arī dot.

Bīskaps Antonio Ferreira, kura tikumu varonību atzina pāvests, ir dzimis Portugālē. Nodzīvoja garu mūžu – no 1787. līdz 1875. gadam. No priesteriem, viens ir spāņu, bet otrs – franču tautības priesteris. Saturnino Lopezs nomira 1905. gadā, bet Žozefs Augusts – 1963. gadā. Gan Turcijā dzimusī karmelītu klostermāsa, gan abas Itālijā dzimušās māsas dzīvoja 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta