Lūgšanas universālais nodoms jūnijā attiecas uz aktuālu un sāpīgu tēmu: Lai bezdarbnieki
tiek atbalstīti un iegūst darbu, kas viņiem ir nepieciešams cienīgai dzīvei.
Par
to Francisks runāja 19. maijā, kad tikās ar Itālijas Bīskapu konferences locekļiem.
Runājot par ģimenes un dzīvības aizstāvēšanas svarīgo nozīmi, pāvests sacīja: “Cits
lauks, kuru šodien nedrīkstam atstāt novārtā, ir sava veida ‘uzgaidāmā telpa’, kas
pilna ar bezdarbniekiem, cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no sociāliem pabalstiem. Tur
satiekas to cilvēku ciešanas, kuri nezina, kā nodrošināt savai ģimenei iztiku, kuri
vairs nespēj turpināt savu uzņēmējdarbību. Šāda situācija ir nopietns izaicinājums
mūsdienu sabiedrībai. Mums, kristiešiem, ar dažādiem radošas solidaritātes veidiem
ir jāatbalsta tos, kuri kopā ar darbu zaudē arī dzīves jēgu”.
Jautājumu par
bezdarbu Francisks skāra arī 26. maijā, atgriežoties no sava apustuliskā ceļojuma
pa Svēto Zemi. Sarunā ar žurnālistiem pāvests skaidroja, ka ekonomiskās sistēmas centrā
ir nolikta nauda, nevis cilvēks. Lai saglabātu līdzsvaru, šāda sistēma izmanto “atmešanas”
politiku. Tiek atmesti bērni. Par to liecina arī zemais dzimstības līmenis Eiropā.
Tiek atmesti vecie ļaudis. Daudzās valstīs tas notiek slēptās eitanāzijas veidā, dodot
medikamentus tikai līdz zināmam brīdim. Tajā pašā laikā tiek atmesti arī jaunie cilvēki.
Un tas ir sāpīgi. Itālijā jauniešu skaits, kuri nevar atrast darbu, ir aptuveni 40
procenti, bet Spānijā gandrīz 50 procenti, un šīs valsts dienvidu daļā – Andalūzijā
– 60 procenti jauniešu ir bez darba. Tas nozīmē, ka vesela paaudze nemācās un nestrādā.
Notiek atmešana. Šī “atmešanas kultūra” ir nopietna lieta. Un tā skar ne tikai Eiropu,
bet arī citas valstis. „Šī ekonomiskā sistēma ir necilvēcīga”, uzsvēra pāvests. „Tāpēc
apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium uzdrošinājos uzrakstīt šādus vārdus:
Šāda ekonomika nogalina”, viņš piebilda.
Evaņģelizācijas nodoms ir veltīts
senākajam kristietības kontinentam: Lai, pateicoties ticīgo cilvēku liecībai,
Eiropa no jauna apzinās savas kristīgās saknes.
Pāvests Francisks nemitīgi
aicina kristiešus atjaunoties savā ticībā, „iziet”, doties ceļā, lai vestu cilvēkus
pie Kristus. Arī emeritētais Romas bīskaps Benedikts XVI daudzkārt atgādināja nepieciešamību
no jauna atklāt ticības ceļu, lai arvien skaidrāk izgaismotu prieku par tikšanos ar
Kristu un atjaunotu entuziasmu. 2011. gada 11. oktobrī publicētajā apustuliskajā vēstulē
Porta fidei viņš raksta, ka Baznīcas atjaunotne notiek, pateicoties ticīgo
dzīves sniegtajai liecībai. Ar savu eksistenci pasaulē kristieši ir aicināti likt
atmirdzēt patiesības Vārdam, ko Kungs Jēzus ir atstājis. Viņi ir aicināti no jauna
atgriezties pie Kunga, vienīgā pasaules Glābēja. Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā
Dievs pilnībā ir atklājis Mīlestību, kas glābj un aicina cilvēkus uz dzīves pārveidošanu
caur grēku piedošanu. Saskaņā ar apustuli Pāvilu, šī Mīlestība ievada cilvēku jaunā
dzīvē: „Kristībā mēs līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur
Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē” (Rom 6, 4). Caur
ticību šī jaunā dzīve veido visu cilvēcisko eksistenci atbilstoši augšāmcelšanās jaunajai
realitātei. Tik lielā mērā, cik cilvēks ir atvērts un spēj brīvi sadarboties, viņa
domas un jūtas, mentalitāte un uzvedība lēnām tiek šķīstīta šajā ceļā. „Ticība, kas
kļūst darbīga, pateicoties mīlestībai” (Gal 5, 6), kļūst par jaunu inteliģences un
darbības kritēriju, kas izmaina visu cilvēka dzīvi.