Grāmata par Dienvidkoreju, kur ticība aug līdzās ekonomiskajai izaugsmei
Itālijā iznākošais laikraksts Corriere della Sera publicējis Vatikāna valsts
sekretāra Pjetro Parolina ievadvārdus Vinčenco Faččoli Pintocci grāmatai „Jaunieši
un mocekļi Āzijā: pāvesta Franciska misija Korejā”. Prologa autors atgādina, ka tā
būs pirmā pāvesta Franciska vizīte Āzijā, līdz ar kuru viņš dodas pretim visapdzīvotākajam,
skaitliski lielākajam planētas kontinentam. Šeit dzīvo vairāk nekā puse visas pasaules
iedzīvotāju ar ļoti senu kultūru un tradīcijām, ar daudzveidīgu etnisko sastāvu, ar
gigantiskām pilsētām. Šeit ir zemes gan ar pārsteidzoši attīstītu ekonomiku, gan ar
milzīgu nabadzību. Aprēķināts, ka Āzijā dzīvo 50% pasaules trūcīgāko ļaužu.
Svētais
tēvs dodas uz Āziju, lai satiktu galvenokārt tās jauniešus, kas Dienvidkorejas pilsētā
Dečonā svinēs kontinenta Jaunatnes dienas. Franciskam „būs iespēja satikt bagāto lielpilsētu
un nabadzīgo būdiņu iedzīvotājus – gan vieniem, gan otriem dāvājot cerības sakni,
kas ir Jēzus Kristus mīlestība, kura izmaina dzīvi un dara humānāku katru sabiedrību,”
raksta Pjetro Parolins. Viņš atzīmē arī, ka Evaņģēlija auglīgums visvairāk izpaužas
tieši Dienvidkorejā. Kristietība Korejas pussalā ienāca XVIII gadsimtā un to atnesa
nevis ārzemju misionāri, kā lielākajā daļā pasaules zemju, bet gan vietējie erudīti,
kas Ķīnas galmā nonāca kontaktā ar Bībeles tekstiem. Atgriezušies dzimtenē, viņi turpināja
studēt kristīgo mācību. 1784. gadā viens no šiem erudītiem tika sūtīts uz Pekinu,
lai šeit no katoļu priesteru rokām pieņemtu Kristības sakramentu. Atgriežoties, viņš
savukārt kristīja citus savas grupas biedrus. Līdz pirmo misionāru atceļošanai no
Francijas 1836. gadā, kopiena balstījās vienīgi uz kristīgo laju liecību.
Kas
korejiešus piesaistīja kristietībai? Kā atzīmē arhibīskaps Parolins, tā bija patiesība,
mīlestība un morālā tīrība, kas varēja atveseļot tradicionālās, hierarhiski noslāņotās
sabiedrības smago situāciju. Pirms Evaņģēlija ienākšanas nebija iespējams, ka dižciltīgie
sēdētu blakus kalpiem, ka dažādo sociālo klašu piederīgie vēlēt labu cits citam un
būtu solidāri cits ar citu, kā tas notika pirmo korejiešu kristīgo kopienu iekšienē.
Arī sāpīgais vajāšanu periods XVIII un XIX gadsimtos ticīgajos nespēja izdzēst nedz
liecināšanas drosmi, nedz mīlestību uz savu tautu, kā par to liecina mocekļu dzīve,
kurus ir kanonizējis pāvests Jānis Pāvils II un citus, kurus pāvests Francisks dodas
pasludināt par svētīgiem.
Kristus mīlestība un mīlestība uz savu tautu, ticība
un tās ieviešana sabiedrībā ir bijušas neatņemamas Korejas Baznīcas sastāvdaļas gan
japāņu okupācijas, gan Korejas kara laikā, kas pussalu sadalīja divās daļās. 50 gadu
laikā Korejas Katoliskā Baznīca ir izaugusi no 1 līdz 11 procentiem no iedzīvotāju
skaita. Šis procents ir vēl lielāks starp intelektuālās un kultūras pasaules pārstāvjiem.
Pie tam, ir interesanti, ka kristiešu skaits Dienvidkorejā pieaug līdz ar valsts ekonomisko
attīstību, kamēr citās zemēs ir vērojama pretēja tendence.
Šodien Korejas Katoliskā
Baznīca sūta misionārus uz visām pasaules malām. Arī tāpēc pāvests Francisks, kurš
aicina „doties uz eksistences un ģeogrāfiskajām perifērijām”, vēlas tikties ar Koreju
un tās Baznīcu, lai vēl vairāk iesaistītu to evaņģelizācijas un miera veicināšanas
darbā. Ticīgie visā pasaulē tiek aicināti izlūgt mieru starp abām Korejas daļām, lai
Dievs ļauj drīzāk pienākt laikam, kad visā pussalā varēs priecāties, baudot pilnīgu
cilvēktiesību respektu. Lai paveras dialoga ceļi, lai nepārtrūkst humānā palīdzība,
lai pārsvaru gūst labā griba atzīt, ka korejieši ir vienai tautai piederoši brāļi
un māsas. Ir jālūdz arī, lai cilvēki nebaidītos no Evaņģēlija, no Dieva klātbūtnes
un Viņa Vārda, jo Viņš ir vienīgā mīlestība, cerība un prieks.
Pjetro Parolins
vēlreiz uzsver, ka Evaņģēliju Korejā neienesa nedz iekarotāji, nedz misionāri. Šo
vēsti meklēja, atrada un izplatīja paši korejieši, un tā kļuva par lielas cilvēciskās
un ekonomiskās attīstības pamatu. Koreja ir skaidrs piemērs tam, ka Evaņģēlijs spēj
iesakņoties un nobriest jebkurā kultūrā un atbilst tautu visdziļākajām ilgām.
Vinčenco
Faččoli Pintocci grāmatai, kurai ievadvārdus raksta Vatikāna valsts sekretārs, ir
tikai 148 lappuses, taču tā ir ļoti noderīgs ceļvedis tiem, kuri vēlas saprast, ka
katolicisma nākotne, iespējams, visvairāk izpaudīsies zemeslodes Austrumos. „Mierīgās
rītausmas zemē”, kā dažreiz tiek dēvēta Koreja, un uz kurieni pāvests Francisks dosies
augusta vidū, katoliskā ticība aug līdzās ekonomiskajai izaugsmei. Uz to attiecas
ne tikai Samsung, LG, Hyundai koncernu panākumi, bet arī katoliskās
kopienas dzīve, kas ir izaugusi no mocekļu asinīm un no ievērojamu ticīgo liecībām.
Pauls Juns un viņa brālēns Jēkabs, kuri par Kristu ir liecinājuši zem naža asmens,
priesteris Jēkabs Čou – kristīgās ticības apustulis Ķīnā, mocekļu katehēte Kolumba
Kanga, Aleksis, kuram tika nocirsta galva tāpēc, ka viņš mēģināja nosūtīt vēstuli
pāvestam ar lūgumu palīdzēt iegūt ticības brīvību, vai kardināls Kims ir tikai dažas
no šīs izaugsmes atslēgām. Kas attiecas uz kardinālu Kimu, ANO ģenerālsekretārs, korejietis
Bans Kimūns viņu ir nosaucis par veselas ēras sirdsapziņu.