Būt kristietim nozīmē piederēt Baznīcai

Nevaram mīlēt Dievu, nemīlot savus tuvākos. Nevaram dzīvot vienotībā ar Viņu, ja neesam vienoti ar Baznīcu – sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. 25. jūnija katehēzes mācībā Francisks runāja par piederību Baznīcai, par šīs piederības nozīmi. Neskatoties uz ļoti sutīgo laiku un iespējamo lietu, Svētā Pētera laukumā pulcējās vairāk nekā 30 tk. svētceļnieku. Viņu vidū bija arī ticīgie no Latvijas. Slimnieki atradās Pāvila VI zālē un sekoja līdzi audiencei uz lielā ekrāna. Pirms doties uz laukumu, Svētais tēvs viņus apmeklēja, kopā palūdzās un deva savu svētību. Runājot par Baznīcu, daudzreiz dzirdam no cilvēkiem vārdus: „Es ticu Dievam, ticu Jēzum, bet Baznīca man neinteresē”. Tāpēc katehēžu cikla par Baznīcu ietvarā – otrajā tikšanās reizē – Francisks pievērsās piederības Baznīcai jautājumam un parādīja, ka šī piederība ir saistīta ar mūsu kristīgo identitāti.

Pirmajā reizē pāvests skaidroja, ka Dievs vienmēr izrāda iniciatīvu un veido savu tautu, lai tā kļūtu par svētību visām zemes tautām. Viņš to dara ar lielu pacietību. Šajā sakarā Svētais tēvs atgādināja, ka Dievs ir ļoti pacietīgs. Viņš pacietīgi sagatavo tautu, lai tā kļūtu par cilvēku vienotības ar Dievu un viņu savstarpējās vienotības zīmi un instrumentu (sal. Lumen gentium, 1). Runājot par piederību Baznīcai, Francisks pievērsās trīs aspektiem.

Pirmkārt, piederība ir saistīta ar mūsu kristīgo identitāti. Mēs neesam izolētas būtnes, individuālisti. Mēs nedzīvojam katrs uz savu roku. Mēs esam kristieši tāpēc, ka piederam Baznīcai – uzsvēra pāvests, salīdzinot to ar vārdu un uzvārdu. Tas ir kā uzvārds: ja vārds ir „es esmu kristietis”, tad uzvārds „piederu Baznīcai”. Šī piederība tiek izteikta arī paša Dieva vārdā. Bībeles fragmentā, kur tiek runāts par degošo ērkšķu krūmu (sal. Izc 3,15), Dievs, atbildot Mozum, nesauc sevi par Visvareno, bet par tēvu Dievu: Es esmu Ābrahama, Izāka un Jēkaba Dievs. Tādā veidā Viņš atklāj sevi kā Dievu, kurš ir noslēdzis derību ar mūsu tēviem, vienmēr paliek tai uzticīgs un aicina mūs ienākt šo attiecību lokā, kas pastāvēja jau pirms mums.

Otrkārt, ja Dievs izveidoja attiecības ar savu tautu pirms mums, tad mēs ar pateicību pieminam tos, kuri dzīvoja pirms mums un pieņēma mūs Baznīcā. Neviens nekļūst kristietis viens pats – uzsvēra pāvests. Kristiešus neražo laboratorijā. Kristietis pieder tautai, kurai ir ļoti sena vēsture. Viņš pieder tautai, ko sauc par Baznīcu, un šī Baznīca viņu pieņem savā klēpī, padara viņu par kristieti Kristības sakramenta saņemšanas dienā. Pateicoties tam, ka tie, kuri dzīvoja pirms mums, ticēja un nodeva savu ticību tālāk, arī mēs varam ticēt, lūgties, iepazīt Kungu, dzirdēt Viņa Vārdu, izjust Viņa klātbūtni, saskatīt Viņu savos brāļos – turpināja Francisks. Mēs saņēmām ticību no saviem senčiem. Tie ir vecāki, vecvecāki, kuri iemācīja mūs apzīmēt sevi ar krusta zīmi un lūgties, kāds priesteris, klostermāsa vai katehēte.

Treškārt, mēs esam ticīgi ne tikai pateicoties citiem, bet arī kopā ar citiem. Mēs izdzīvojam savu ticību kopā ar citiem ticīgajiem. Daži maldīgi domā, ka var uzturēt tiešu personīgu kontaktu ar Kristu bez Baznīcas. Pāvests norādīja, ka domāt, ka Baznīca mums nav vajadzīga, ir bīstami un kaitīgi. Taisnība, ka ne vienmēr ir viegli citam ar citu sadzīvot – kāds mums sagādā problēmas, kāds ieļauno, tomēr jāņem vērā, ka Kungs ir uzticējis savu pestīšanas vēsti cilvēkiem, tas ir, mums, lieciniekiem. Kungs nāk mums pretī caur mūsu brāļiem un māsām – caur tādiem cilvēkiem, kādi viņi ir ar visām savām bagātībām un trūkumiem. Francisks vēlreiz atgādināja, ka pestīšanas ceļu mēs ejam nevis individuāli, bet kopā ar citiem. Tāpēc labi kristieši varam būt tikai tad, ja ejam uz priekšu kopā ar citiem, kuri meklē Jēzu, dzīvo ar Viņu un veido vienu vienīgu tautu – Baznīcu.

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, poļu svētceļniekiem pāvests atgādināja, ka piektdien svinēsim Vissvētās Jēzus Sirds svētkus. „Lai tie mums visiem kļūtu par iespēju slavēt dievišķo Sirdi, kura tik ļoti mīlēja pasauli!”, vēlēja Francisks. Jo vairāk savā dzīvē saskaramies ar dažādām grūtībām, raizēm un problēmām, jo lielākā mērā esam aicināti uzticēties Jēzum, kurš mums saka: „Nāciet pie manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un es jūs atspirdzināšu!” (Mt 11, 28).

Vispārējā audiencē piedalījās aptuveni 1200 Karmela Ekleziālās kustības locekļu, tai skaitā 6 cilvēki no Latvijas teoloģijas doktores Baibas Bruderes vadībā. Pāvests mudināja viņus liecināt visiem, ka tieši kristīgā ticībā pilnībā atbild cilvēka dziļākajām gaidām un cerībām. 1993. gadā nodibinātajai kustībai šodien ir būtiska loma jaunās evaņģelizācijas procesā. Tās locekļi vēlas kopā un atjaunotā veidā dalīties ar senās Karmela harizmas bagātībām, tiecoties izdzīvot savu kristīgo aicinājumu pašos tā dziļumos. Viņi tiecas panākt, lai cilvēka personiskās attiecības ar Dievu reāli ienāktu visā dzīvē, katrā tās sfērā un situācijā – ģimenē, darbā, skolā, draudzības attiecībās, brīvā laika pavadīšanas brīžos utt. Karmela Ekleziālā kustība ir klātesoša Itālijā, Libānā, Rumānijā, Beļģijā, ASV, kā arī Latvijā.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta