Lielās piektdienas Krusta ceļš Romas Kolizejā
Pāvests Francisks Lielās piektdienas, 18. aprīļa, vakarā Romas Kolizejā vadīja tradicionālo
Krusta ceļu, kura pārdomu autors šogad ir Kampobasso-Boiano arhibīskaps Džanfranko
Marija Bregantini. 66 gadus vecais itāļu tautības Baznīcas gans ir pazīstams ar savu
stingro nostāju pret mafiju. 13 gadus viņš vadīja Lokri diecēzi, kas atrodas Kalabrijas
apgabalā, kur valda ʼndrangeta, viens no spēcīgākajiem mafijas grupējumiem. Itālijas
Bīskapu konferences ietvaros viņš vada komisiju darba, sociālo problēmu, taisnīguma
un miera jautājumos. Arhibīskapa Bregantini Krusta ceļa pārdomu temats: „Kristus vaigs,
cilvēka vaigs”. Ievads
“Un tas, kas to redzēja, deva liecību, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai izpildītos Raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt. Un arī citi Raksti saka: Tie skatīs Viņu, ko tie pārdūruši” (Jņ 19, 35-37).
Mīļotais Jēzu,
Kas nevilcinoties uzkāpi Golgātā,
mīlestības piepildījums,
Un ļāvi sevi sist krustā bez žēlabām.
Pazemīgais Marijas Dēls,
Tu uzņēmies mūsu nakts nastu,
Lai parādītu ar kādu Gaismas daudzumu
Tu vēlējies paplašināt mūsu sirdis.
Tavas sāpes ir mūsu izpirkums,
Ar Tavām asarām tiek iekrāsota „Stunda”,
Kurā atklājas Dieva bezatlīdzības mīlestība.
Septiņas reizes Tu piedod
Un ar saviem pēdējiem Cilvēka starp cilvēkiem elpas vilcieniem
Tu mūs visus atnes pie Tēva sirds,
Lai ar saviem pēdējiem vārdiem
Norādītu izpirkuma ceļu katrai mūsu sāpei.
Tu, pilnībā iemiesotais, sevi iznīcini uz Krusta
Tevi apņem tikai Viņa, Māte,
Kas uzticīgi „palika” zem ešafota.
Tavas slāpes ir vienmēr iedegts cerību stars,
Pasniegta roka arī grēkus nožēlojušajam noziedzniekam,
Kurš šodien, pateicoties Tev, nonāks paradīzē.
Mums visiem, Krustā sistais Kungs Jēzu,
Sniedz Tavu saldo, bezgalīgo Žēlsirdību,
Betānijas smaržu pāri pasaulei,
dzīvības vaidu cilvēcei
Un, visbeidzot atdodot mūs sava Tēva rokās,
Atver tās dzīves durvis, kura nekad nebeidzas! Amen.
Pirmā stacija: Jēzus tiek nolemts nāvei (apsūdzošais pirksts)
No svētā Lūkasa evaņģēlija (23, 20-25)
Un Pilāts, gribēdams Jēzu atbrīvot, atkal runāja viņiem, bet tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! Bet trešo reizi viņš tiem teica: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. Tāpēc es Viņu pārmācīšu un atlaidīšu. Bet tie turpināja viņam uzmākties, skaļi kliedzot, pieprasīdami, lai Viņu sistu krustā; un viņu kliegšana pieņēmās. Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu lūgumu. Un viņš tiem atbrīvoja to, kas slepkavības un sacelšanās dēļ bija ieslodzīts cietumā, ko tie bija lūguši, bet Jēzu nodeva viņu iegribai.
Nobijies Pilāts, kurš nemeklē taisnību, apsūdzošais pirksts un aizvien skaļākas dusmīgā pūļa klaigas ir pirmie Kristus miršanas ceļa soļi. Nevainīgs kā jērs, kura asinis izglābj tā cietsirdīgo tautu. Tas Jēzus, kurš ir gājis kopā ar mums, dziedinot un svētījot, tagad tiek notiesāts, piespriežot nāves sodu. Neviens pateicības vārds no pūļa, kurš viņa vietā izvēlas Barabu. Pilātam tas ir kļuvis par apkaunojošu gadījumu. Viņš, visā vienots ar savu varu, atdod to pūlim un mazgā savas rokas. Atdot viņu, lai viņš tiktu sists krustā! Nevēlas vairs neko zināt par viņu. Viņam (Pilātam) lieta ir izbeigta.
Tādejādi Jēzus ātrā notiesāšana apvieno sevī cilvēku savstarpējās vieglās apsūdzības, virspusējos spriedumus, mājienus un aizspriedumus, kas aizver sirdi un rada rasistisku, izslēdzošu un atmetošu kultūru, ar anonīmām vēstulēm un šausmīgiem meliem. Apsūdzētie vienmēr atrodami pirmajās lapās, attaisnotie atrodas pēdējā!
Un mēs? Vai mēs pratīsim iemantot taisnu un atbildīgu sirdsapziņu, kas nekad nepagriež muguru nevainīgajiem, bet ar drosmi vēršas pretī, aizsargājot vājos, pretojoties netaisnībai un aizstāvot aizskarto patiesību?
LŪGŠANA
Kungs Jēzu,
ir rokas, kuras atbalsta,
un rokas, kuras paraksta netaisnus spriedumus.
Dari, lai Tavas žēlastības atbalstīti, mēs nevienu neatraidītu.
Aizstāvi mūs pret apmelojumiem un meliem.
Palīdzi mums vienmēr meklēt patiesību,
Lai mēs vienmēr būtu vājo pusē,
spējīgi sekot viņu ceļam.
Un sniedz savu gaismu tiem, kuru misija ir lietu izlemšana tiesā,
lai viņi vienmēr pieņemtu taisnīgus un patiesus spriedumus. Amen.
Otrā stacija: Jēzum liek nest krustu (smagais krīzes koks)
No svētā apustuļa Pētera pirmās vēstules (2, 24-25)
Viņš mūsu grēkus aiznesa savā miesā pie krusta, lai mēs, miruši grēkiem, dzīvotu taisnībai; Viņa brūces jūs izdziedināja. Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad esat atgriezti pie sava dvēseļu gana un bīskapa.
Krusta koks ir smags, jo uz tā Jēzus nes visu mūsu grēkus. Viņš ļimst zem šī svara, kurš ir pārāk smags vienam cilvēkam (Jņ 19, 17).
Tas ir arī visu to netaisnību smagums, kas radīja ekonomisko krīzi ar tās smagajām sociālajām sekām – nestabilitāti; bezdarbu; atlaišanām; naudu, kas valda nevis kalpo; finanšu spekulācijām; uzņēmēju pašnāvībām; korupciju un augļošanu; uzņēmumiem, kas pamet savu valsti.
Šis ir darba pasaules smagais krusts, netaisnība, kas uzlikta strādnieku pleciem. Jēzus to liek uz saviem pleciem un māca mūs nedzīvot netaisnībā, bet būt spējīgiem, ar viņa palīdzību, būvēt solidaritātes un cerības tiltus, lai šajā krīzē mēs nebūtu noklīdušas un pazudušas aitas.
Tāpēc atgriezīsimies pie Kristus, mūsu dvēseļu gana un sarga. Kopā cīnīsimies par savstarpēji vajadzīgu darbu, uzvarot bailes un atsvešinātību, atgūstot cieņu pret politiku, meklējot kopīgu izeju no problēmām.
Tad krusts kļūs vieglāks, ja to nesīsim kopā ar Kristu un celsim visi kopā, jo „no viņa brūcēm – kuras kļuvušas dziļākas – esam tapuši dziedināti” (sal. 1 Pt 2, 24).
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, arvien tumšāka ir mūsu nakts!
Nabadzība iegūst posta seju.
Mums nav maizes, ko iedot bērniem, un mūsu tīkli ir tukši.
Mūsu nākotne ir neskaidra. Sagādā mums darbu, kura nav.
Atmodini mūsos taisnīguma degsmi,
lai dzīve, kuru dzīvojam, nevelkas,
bet tiek dzīvota ar cieņu! Amen
Trešā stacija: Jēzus pirmo reizi krīt zem krusta (vājums, kas atver pieņemšanai)
No pravieša Isaja grāmatas (53, 4-5)
Bet viņš nesa mūsu grūtumus un uzņēmās mūsu ciešanas, bet mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva šaustītu un pazemotu. Bet viņš bija ievainots mūsu grēku dēļ un mūsu noziegumu dēļ satriekts. Viņš saņēma sodu, lai mēs gūtu mieru, caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
Tas ir trausls, ļoti cilvēcīgs Jēzus, kuru ar izbrīnu pārdomājam šajā lielo ciešanu stacijā. Bet tieši šī Viņa pakrišana putekļos vēl vairāk atklāj viņa bezgalīgo mīlestību. Viņu no visām pusēm spiež pūlis, ir apdullinājuši karavīru kliedzieni, uz Viņa miesas kaist pletņu cirstās rētas, viņš ir iekšējā rūgtuma pārpilns par cilvēces milzīgo nepateicību. Un krīt. Krīt pie zemes.
Bet šajā savā kritienā, šajā spēka trūkuma un smaguma radītajā kritienā, Jēzus vēl vienu reizi top par Dzīves kungu. Viņš māca mūs pieņemt mūsu trauslumu, nezaudēt dūšu, kad pakrītam, māca mūs godīgi atpazīt mūsu robežas: „Manī ir vēlme pēc labā – saka sv. Pāvils – bet pietrūkst spējas to īstenot” (Rm 7, 18).
Ar šo iekšējo spēku, kas viņā nāk no Tēva, Jēzus mums palīdz arī pieņemt citu trauslumu, nedusmoties par tiem, kuri ir pakrituši, nebūt vienaldzīgiem pret tiem, kuri krīt. Un sniedz spēku neaizvērt durvis tiem, kuri klauvē pie mūsu mājām un lūdz patvērumu, cieņu un dzimteni. Apzinoties savu trauslumu, spēsim uzņemt imigrantu vājumu, lai viņi atrastu drošību un cerību.
Patiesi, pēdējo vakariņu netīrajā ūdenī, t.i. mūsu vājumā, atspoguļojas patiesais Dieva attēls! Tāpēc „ikviens gars, kurš atpazīst par miesu tapušo Jēzu Kristu, ir no Dieva” (1 Jņ 4, 2).
LŪGŠANA
Kungs Jēzu,
kurš kļuvi pazemīgs, lai izpirktu mūsu vājumu,
dari mūs spējīgus veidot patiesu vienotību
ar mūsu nabadzīgajiem brāļiem.
Attīri mūsu sirdis no jelkādām baiļu un ērtas vienaldzības saknēm,
kas liedz mums atpazīt Tevi imigrantos,
lai mēs varētu liecināt, ka Tava Baznīca ir bez robežām,
patiesa visu māte! Amen.
Ceturtā stacija: Jēzus satiek savu Māti (solidaritātes asaras)
No svētā Lūkasa evaņģēlija (2, 34-35)
Simeons teica Marijai, viņa Mātei: „Viņš būs par pazušanas un augšāmcelšanās zīmi daudziem Izraēlā, pretrunu zīme, lai atklātos daudzu siržu domas. Un arī Tavu dvēseli caurdurs sāpju zobens.”
Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Esiet savstarpēji vienprātīgi! Neesiet augstprātīgi, bet pazemojieties ar pazemīgajiem! Neesiet pārgudri paši sevī! (Rom 12, 15, 16).
Jēzus tikšanās ar savu mammu – Mariju ir pilna emociju un plūstošu asaru. Šeit parādās neuzvaramā mātes mīlestība, kas pārvar jebkuru šķērsli un spēj atvērt ikvienu ceļu. Bet vēl dzīvāks ir solidaritātes un līdzdalības pilnais Marijas skatiens, kas dod spēku Dēlam. Mūsu sirdis pārņem izbrīns, uzlūkojot Marijas lielumu, tieši viņai kļūstot par sava Dieva un sava Kunga „tuvāko” radību.
Viņa savāc ikvienas mātes asaras par bērniem, kuri ir tālu; par uz nāvi notiesātajiem jauniešiem; tiem, kuri devušies karā vai jau tikuši nogalināti, it sevišķi bērniem-kareivjiem. Mēs dzirdam sirdi plosošās māšu žēlabas par saviem bērniem, kuri mirst no ļaundabīgiem audzējiem, kuru cēlonis ir sadedzinātie toksiskie atkritumi.
Visrūgtākās asaras! Solidāra līdzdalība bērnu ciešanās! Mātes, kuras naktī ir nomodā, ar iedegtām lampām, it sevišķi sestdienu vakaros baiļojoties par nenoteiktības apņemtajiem, narkotikās vai alkoholā pazudušajiem jauniešiem.
Blakus Marijai mēs nekad nebūsim bāreņu tauta! Nekad nebūsim aizmirsti. Kā sv. Huanam Djego, arī mums Marija sniedz savu mātišķo mierinājumu un saka: „Lai Jūsu sirds nebaidās … Vai tad es neesmu šeit, kas esmu Tava Māte?” (Ap. pamud. Evangelii gaudium, 286).
LŪGŠANA
Esi sveicināta mana Māte,
sniedz man savu svētību.
Svētī mani un visu manu māju.
Lai Tev labpatīk ziedot Dievam to, kas man šodien jādara un jāpacieš,
kopā ar Taviem un Tava Vissvētākā Dēla nopelniem.
Es visu sevi piedāvāju un veltu Tev un visas manas lietas lai kalpo Tev,
visu sevi lieku zem Tava apmetņa.
Mana Kundze, piepildi ar tīrību manu prātu un sirdi,
un dari, lai šajā dienā
es nedaru lietas, kuras nav tīkamas Dievam.
Es lūdzu Tevi caur Tavu Bezvainīgo ieņemšanu
un neaptraipīto jaunavību. Amen (Sv. Gaspare Bertoni).
Piektā stacija: Kirēnas Sīmanis palīdz Jēzum nest krustu (drauga roka, kas paceļ)
No svētā Marka evaņģēlija (15, 21)
Un tie piespieda kādu garāmgājēju Sīmani Kirēnieti, kas atgriezās no lauka, Aleksandra un Rufusa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu.
Gluži nejauši garām iet Sīmanis no Kirēnas. Šī tikšanās viņa dzīvē kļūst liktenīga. Atgriezās no tīruma. Spēka pilns, bet noguris cilvēks. Tāpēc viņu piespieda nest uz kaunpilnu nāvi notiesātā Jēzus krustu (sal. Fil 2, 8).
Šī nejaušā tikšanās pārveido un pārtop pārdomātā un nozīmīgā sekošanā Jēzum, katru dienu nesot savu krustu, atsakoties no sevis (sal. Mt 16, 24-25). Marks atceras Sīmani kā divu Romas kopienā pazīstamu kristiešu – Aleksandra un Rufusa tēvu. Tēvu, kurš droši vien savu bērnu sirdīs atstāja Jēzus krusta spēka nospiedumu. Ja Tu savu dzīvi dzīvo pārāk cieši saspiestu, tā sapelē un izžūst. Bet ja Tu to paplašini, tā uzplaukst un top par graudu vārpu Tev un visai sabiedrībai!
Tieši šeit ir rodama patiesā izveseļošanās no mūsu vienmēr paslēptā egoisma. Attiecības ar citiem mūs atveseļo un rada mistisku, kontemplatīvu brālīgumu, kas ļauj ieraudzīt tuvākā svēto lielumu, kas ļauj atklāt Dievu ikvienā cilvēciskā būtnē, kas ļauj paciest dzīves grūtības, balstoties uz Dieva mīlestību. Tikai atverot sirdi dievišķajai mīlestībai, saņemu stimulu meklēt citu laimi daudzās labprātīgā darba izpausmēs – viena nakts slimnīcā; aizdevumā bez procentiem; ģimenes lokā noslaucītā asarā; patiesā bezatlīdzības palīdzībā; ilglaicīgā kopējā labumā, daloties darbā un maizē, uzvarot katru greizsirdības un skaudības formu.
To mums atgādina pats Jēzus: „Visu to, ko jūs esat darījuši kādam no maniem mazākajiem brāļiem, to jūs man esat darījuši” (Mt 25, 40).
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, Kirēnas draugā vibrē Tavas Baznīcas sirds,
kura ir kļuvusi par mīlestības jumtu tiem, kuri slāpst pēc Tevis.
Brālīgā palīdzība ir atslēga, ar kuru šķērsot Dzīvības durvis.
Neļauj, lai mūsu egoisms liek mums doties citur,
bet palīdzi mums liet mierinājuma eļļu citu brūcēs,
lai mēs topam par uzticīgiem ceļa biedriem,
nebēgot un nenogurstoši izvēloties brālīgumu. Amen.
Sestā stacija: Veronika noslauka Jēzus seju (sievišķīgais maigums)
No Psalmu grāmatas (27, 8-9)
Mana sirds turas pie Tava vārda: „Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās - Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs!
Jēzus velkas ar pūlēm, elš. Bet viņa vaiga gaisma paliek nemainīga. Nav apvainojuma, kas varētu stāties pretī viņa skaistumam. Spļāvieni nav to aizēnojuši. Pļaukas nav spējušas to izdzēst. Šis vaigs šķiet kā liesmojošs krūms, kurš, ik reizi, kad to aizvaino, spēj izliet glābšanas gaismu. No Mācītāja acīm līst klusas asaras. Viņš nes pamestības smagumu. Tomēr Jēzus iet uz priekšu, neapstājas, negriežas atpakaļ. Stājas pretī apspiešanai. Cietsirdība ir viņu satraukusi, bet Viņš zina, ka viņa nāve nebūs bezjēdzīga!
Jēzus apstājas sievietes priekšā, kura nāk viņam pretī bez minstināšanās. Tā ir Veronika, patiesā maiguma sievišķīgais vaigs!
Šeit Kungs iemieso mūsu vajadzību pēc bezatlīdzības mīlestības, lai mēs caur rūpēm un gādību justos mīlēti un aizsargāti. Šīs radības glāsti tiek slacīti ar Jēzus dārgajām asinīm un šķietami notīra ciešanu stundās saņemto apgānīšanu. Veronikai izdodas pieskarties saldajam Jēzum, aizskart viņa gaišumu. Ne tikai lai palīdzētu, bet arī lai piedalītos viņa ciešanās. Jēzū viņa atpazīst ikvienu tuvāko, kas ir jāmierina ar maiguma pilnu pieskārienu, lai nokļūtu līdz to cilvēku sāpju vaidiem, kuri nesaņem palīdzību, nedz pat līdzjūtības siltumu. Un mirst vienatnē.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, cik smaga ir to atsvešinātība,
par kuriem domājām, ka viņi būs mums līdzās bēdu dienās!
Bet Tu, apņem mūs ar to audeklu,
kas nes Tavu vērtīgo asiņu nospiedumu,
kuras Tu izlēji Tavā pamestības ceļā,
kurā arī Tu cieti netaisnīgi.
Bez Tevis mums nav
un mēs nespējam sniegt jelkādu atvieglojumu. Amen.
Septītā stacija: Jēzus krīt otro reizi (mocību un cietuma raizes)
No Psalmu grāmatas (118, 11. 12-13. 18)
Viņi bija apgājuši man visapkārt... Viņi lidoja ap mani kā bišu spieti, bet viņi izdzisa kā uguns ērkšķos. Tā Kunga Vārdā es viņus uzveicu. Mani grūstin grūda, lai es kristu, bet Kungs man palīdzēja. Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei.
Patiesi Jēzū piepildās visi senie pravietojumi par pazemīgo un paklausīgo kalpu, kurš ņem uz saviem pleciem visu mūsu lielo sāpju vēsturi. Un tā Jēzus, ar spēku virzīts uz priekšu, sabrūk zem apspiešanas nespēka, vardarbības apņemts un ielenkts, jau pavisam bez spēka. Vēl vairāk viens, vēl dziļāk tumsā! Saplosītu miesu, nespēcīgiem kauliem.
Viņā atpazīstam visu cietumnieku rūgto pieredzi, kuri atrodas jebkurā cietumā, ar visām tā necilvēciskajām pretrunām. Ielenkti un ierobežoti, „ar spēku piespiesti krist”. Cietums šodien vēl joprojām tiek turēts tālu, aizmirsts, pieklājīgās sabiedrības atmests. Pastāv birokrātijas aplamība, taisnīguma lēnīgums. Pārapdzīvotība ir kā dubults sods, tās ir saasinātas ciešanas, netaisnīga apspiešana, kas pārņem miesu un kaulus. Daži – daudzi! – to neiztur … Un arī tad, kad kāds no mūsu brāļiem iznāk, mēs viņu joprojām uzskatām par „bijušo cietumnieku”, tādejādi aizverot viņam durvis uz sociālo reintegrāciju, izpērkot savu vainu ar darbu.
Vēl nepieņemamāka ir spīdzināšanas prakse, kas diemžēl vēl joprojām daudzveidīgos veidos ir sastopama dažās zemēs. Tas pats notika ar Jēzu – arī Viņu karavīri piekāva un pazemoja, spīdzināja ar ērkšķu kroni, nežēlīgi šaustīja.
Cik patiesi šodien, vērojot šo kritienu, skan Jēzus vārdi: „Es biju cietumā un jūs atnācāt mani apmeklēt” (Mt 25, 36). Katrā cietumā, blakus katram spīdzinātajam, vienmēr ir Viņš, ieslodzīts un spīdzināts – cietošais Jēzus. Arī tad, kad mēs tiekam smagi pārbaudīti, Viņš ir mūsu palīdzība, lai mēs neļautos bailēm. Mēs tiekam pacelti tikai kopā, kopā ar labiem darbiniekiem, brīvprātīgo brālīgās rokas atbalstīti un pilsoniskās sabiedrības pacelti, kura atzīst tās daudzās netaisnības, kas notiek aiz cietuma mūriem.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu,
mani pārņem neierobežotas emocijas,
redzot Tevi krītam pie zemes manis dēļ.
Nekādu nopelnu, daudz grēku, pretrunu, vājuma.
Un atbildē – tik sevišķa mīlestība!
Ārpus sabiedrības, apvainojumu nonāvētus,
Tu mūs vienmēr esi svētījis.
Mēs esam svētīgi, ja šodien esam šeit, pakrituši uz zemes ar Tevi, atpirkti no soda. Dari tā, lai mēs nebēgtu no mūsu atbildības,
dāvā mums iespēju dzīvot Tavā pazemojumā,
drošībā no jebkuras visvarenības pazīmes,
lai atdzimtu jaunā dzīvē kā būtnes, kuras radītas Debesīm. Amen.
Astotā stacija: Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes, kas raud par Viņu (līdzdalība, nevis līdzjūtība)
No svētā Lūkasa evaņģēlija (23, 27)
Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un saviem bērniem!
Ciešanu ceļā sieviešu tēli ir kā iedegti lukturīši. Uzticīgas un drosmīgas sievietes, kuras neļauj sargiem sevi iebaidīt un kuras neatbaida Labā Mācītāja brūces. Viņas ir gatavas viņu satikt un mierināt. Jēzus ir tur, viņu priekšā. Ir tādi, kas viņu, uz zemes bezspēkā sabrukušu, mīda. Bet sievietes ir tur, gatavas sniegt viņam saldos sirds pukstus, kurus sirds vairs nespēj iegrožot. Sākumā sievietes vēro viņu no attāluma, bet pēc tam tuvojas, kā to dara ikviens draugs, katrs brālis un māsa, kad uzzina ka mīļotajam cilvēkam ir problēmas.
Jēzu aizskar viņu rūgtās raudas, bet viņš aicina sievietes, lai viņu sirdis netiek pārpildītas, redzot viņu nomocītu, lai viņas vairs nav raudošas, bet ticīgas sievietes! Viņš prasa dalību sāpēs, nevis sterilu un raudulīgu līdzjūtību. Vairs nekādu žēlabu, bet atdzimšanas vēlmi, vēlmi skatīties uz priekšu, doties uz priekšu ar ticību un cerību, uz to rīta gaismu, kas vēl žilbinošāka uzausīs pār to galvām, kuri iet, vēršot skatu uz Dievu. Lai raudam paši par sevi, ja neticam tam Jēzum, kurš mums sludināja Pestīšanas valstību. Lai raudam par saviem vēl neizsūdzētajiem grēkiem.
Un vēl, lai raudam par tiem vīriešiem, kas izgāž uz sievietēm to vardarbību, kas ir viņos. Lai raudam par baiļu un izmantošanas verdzībā dzīvojošajām sievietēm. Nepietiek ar sišanu krūtīs un līdzjūtību. Jēzum vajag vairāk. Sievietes ir jāiedrošina tā, kā to darīja viņš, jāmīl kā neaizskarama dāvana visai cilvēcei. Lai mūsu bērni augtu ar patiesu cieņu un cerību.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu, apstādini to roku, kura sit sievieti! Kad viņas ir kļuvušas par vardarbības upuriem, pacel viņu sirdis no izmisuma bezdibeņa. Apmeklē viņas, kad viņas ir vienas savās žēlabās. Un atver mūsu sirdis, lai spējam dalīties ikviena sāpēs patiesi un uzticīgi, pāri pār dabisko līdzjūtību, lai mēs taptu par patiesas brīvības rīkiem. Amen.
Devītā stacija: Jēzus krīt trešo reizi (uzvarēt slikto nostaļģiju)
No svētā apustuļa Pāvila vēstules romiešiem (8, 35. 37)
Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens? Bet visā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis.
Svētais Pāvils uzskaita savus pārbaudījumus, bet zina, ka pirms viņa ir gājis Jēzus, kurš savā ceļā uz Golgātu krīt vienu, divas, trīs reizes. Likstu, vajāšanu, zobena salauzts, krusta koka nospiests. Izsmelts! Šķiet saka to pašu, ko mēs tik daudzos grūtos brīžos: „Es vairs nevaru!”
Tas ir vajāto, mirstošo, uz nāvi slimo, zem smagām važām apspiesto sauciens.
Bet Jēzū ir redzams arī viņa spēks: „Ja ir aizskarts, tad vēl jutīs žēlumu” (Raud 3, 32). Viņš rāda mums, ka vienmēr pārbaudījumos ir klātesošs viņa mierinājums, kaut kas, kas pazib „aiz” cerībā. Kā tas ir atzarojot kokus, ko Debesu Tēvs gudri izmanto, lai zari nestu augļus (sal. Jņ 15, 8). Nekad, lai aplauztu, bet gan, lai koks atkal ziedētu. Kā māte gaidībās, kad ir pienākusi viņas stunda – dzemdībās cieš, vaid un viņai ir grūti. Bet zina, ka tas ir jaunās dzīves, pavasara ziedu spēks, tieši pateicoties šai atzarošanai.
Lai pārdomas par pakritušo, bet piecelties spējīgo Jēzu, palīdz mums pārvarēt to noslēgšanos, ko bailes par rītdienu ir atstājušas mūsu sirdī, it sevišķi šajā krīzes laikā. Pārvarēsim slikto nostaļģiju pēc pagātnes, nekustīguma komfortu, to „tas vienmēr ir ticis darīts tā!” Tas Jēzus, kurš grīļojas un krīt, bet pēc tam pieceļas, vieš pārliecību par cerību, kura, dziļas lūgšanas barota, piedzimst tieši pārbaudījumos, nevis pēc pārbaudījumiem vai bez pārbaudījumiem! Pateicoties viņa mīlestībai, mēs būsim vairāk nekā uzvarētāji!
LŪGŠANA
Kungs Jēzu,
lūdzu, pacel no putekļiem nabagu,
pacel no atkritumiem trūcīgos, liec tiem sēdēt blakus pasaules vadītājiem
un ierādi viņiem godības sēdekli.
Pārlauz vareno velves un piepildi ar drosmi vājos,
jo tikai Tu mūs dari bagātus caur savu nabadzību (sal. 1 Sam 2, 4-8; 2 Kor 8, 9) Amen.
Desmitā stacija: Jēzus tiek noģērbtas drēbes (vienība un cieņa)
No svētā Jāņa evaņģēlija (19, 23-24)
Bet kareivji, .... paņēma viņa drēbes un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai, un paņēma arī svārkus. Bet svārki nebija šūti, bet gan austi vienā gabalā no augšas līdz apakšai. Tāpēc tie sacīja viens otram: „Negriezīsim tos, bet metīsim kauliņus, kuram tie piederēs”. Tā piepildījās Rakstu vārdi: „Viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus”.
Neatstāj nevienu auduma gabalu, kas segtu Jēzus miesu. Viņu izģērbj. Viņam nebija nedz mēteļa, nedz tunikas, nedz jelkāda apģērba. Izģērbšana ir galīgais pazemojums. Viņu sedza tikai asinis, kas straumēm plūda no viņa dziļajām brūcēm.
Tunika paliek vesela – kā Baznīcas vienotības simbols, vienotība, kuru var atrast pacietīgi ejot, ar rūpīgi veidotā, katru dienu radītā mierā, audeklā, kas sastāv no brālīguma zelta diegiem, caur samierināšanos un savstarpējo piedošanu.
Nevainīgi izģērbtajā un spīdzinātajā Jēzu atpazīstam visu nevainīgo, it sevišķi mazāko, aizskarto cieņu. Dievs neaizliedza sava izģērbtā ķermeņa pielikšanu pie krusta, Viņš to izdarīja, lai izpirktu ikvienu netaisnīgi aizsegto vardarbību un lai paradītu, ka arī Viņš, Dievs, neatgriezeniski un bez ierobežojumiem ir upuris kopā ar upuriem.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu,
gribam atgriezties un būt nevainīgi kā bērni,
lai varētu ienākt debesu valstībā,
attīrīti no mūsu netīrumiem un elkiem.
Izrauj no mūsu krūtīm cieto šķelšanās sirdi,
kas dara mazāk ticamu Tavu Baznīcu.
Dod mums jaunu sirdi un jaunu garu,
lai mēs dzīvotu saskaņā ar Taviem priekšrakstiem,
ievērotu un ieviestu dzīvē Tavus likumus. Amen.
Vienpadsmitā stacija: Jēzu kaļ krustā (slimnieku gultā)
No svētā Marka evaņģēlija (15, 24-28)
Un tie, piesituši Viņu krustā, izdalīja Viņa drānas, mezdami kauliņus, kam ko saņemt. Bet tā bija trešā stunda, kad Viņu piesita krustā. Un bija uzrakstīts Viņa vainas apzīmējums: „Jūdu Ķēniņš”. Un līdz ar Viņu tie sita krustā divus slepkavas: vienu labajā, otru kreisajā pusē. Tā izpildījās Raksti, kas saka: Un ļaundariem Viņš tika pieskaitīts.
Un viņu sita krustā! Neliešu, nodevēju, izbēgušo vergu sods. Tas ir sods, kas bija sagatavots mūs Kungam Jēzum – rupjas naglas; caururbjošas sāpes; mātes sāpes; kauns, ka viņu novieto starp diviem noziedzniekiem; apģērbs kā trofeja sadalīts starp kareivjiem un rupjās garāmgājēju nievas: „Izglāba citus, bet nevar izglābt sevi! Nokāp tagad no krusta un mēs ticēsim viņam” (Mt 27, 42).
Un viņu sita krustā! Jēzus nenokāpj, nepamet krustu. Paliek, līdz galam uzticīgs Tēva gribai. Mīl un piedod.
Arī šodien, tāpat kā Jēzus, daudzi mūsu brāļi un māsas ir piekalti ciešanu gultai, slimnīcās, pansionātos, mūsu ģimenēs. Tas ir pārbaudījumu laiks, rūgtās vientulības un arī bezcerības dienās: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mt 27, 46).
Lai mūsu roka nekad nenodara sāpes, bet vienmēr pietuvina, mierina un ir līdzās slimajiem, paceļot viņus no ciešanu gultas. Slimība nelūdz atļauju. Tā vienmēr piemeklē negaidīti. Nereti satricina, ierobežo skatienu, ir smags pārbaudījums cerībai. Tās žults ir rūgta. Tikai tad, ja atrodam mums blakus kādu, kurš mūs uzklausa, ir mums blakus, apsēžas pie mūsu gultas…. Tikai tad slimība var kļūt par lielu gudrības skolu, tikšanos ar pacietīgo Dievu. Kad kāds mīlestībā uzņemas mūsu vājumu, tad arī sāpju nakts atveras krustā sistā un augšāmceltā Kristus lieldienu gaismai. Tas, kas cilvēciski ir nosodījums, spēj pārtapt pestījošā ziedojumā mūsu kopienu un ģimeņu labumam. Sekojot svēto piemēram.
LŪGŠANA
Kungs Jēzu,
neesi tālu no manis,
apsēdies uz manu ciešanu gultas un esi man blakus.
Neatstāj mani vienu, pasniedz savu roku un pacel mani!
Es ticu, ka Tu esi Mīlestība,
un es ticu, ka Tava griba ir Tavas mīlestības izpausme;
tāpēc es uzticos Tavai gribai,
tāpēc es uzticos Tavai mīlestībai. Amen.
Divpadsmitā stacija: Jēzus mirst pie krusta (vaids – septiņi vārdi)
No svētā Jāņa evaņģēlija (19, 28-30)
Pēc tam Jēzus, zinādams, kas viss jau ir izpildīts, lai piepildītos Raksti, sacīja: „Man slāpst”. Tur bija nolikts trauks, pilns ar etiķi. Tāpēc tie uzsprauda uz izapa stiebra ar etiķi piepildītu sūkli un pacēla to viņam pie mutes. Ieņēmis etiķi, Jēzus sacīja: „Ir piepildīts!” Un, galvu noliecis, viņš atdeva garu.
Jēzus septiņi vārdi uz krusta ir cerības meistardarbs. Jēzus lēnām, ar soļiem, kuri ir arī mūsējie, virzās cauri nakts tumsai, lai ticības pilns mestos Tēva rokās. Tie ir mirstošo vaidi, izmisušo saucieni, zaudētāju lūgumi. Tas ir Jēzus!
„Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mt 27, 46). Tas ir Ījaba sauciens, tas ir ikviena likstu piemeklēta cilvēka sauciens. Un Dievs klusē. Klusē, jo Viņa atbilde ir tur, pie krusta – tas ir Viņš, Jēzus, Dieva atbilde, mīlestības dēļ iemiesojies Vārds.
„Atceries mani … „ (Lk 23,42). Par ciešanu biedru padarītā ļaundara brālīgais sauciens ietiecas Jēzus sirdī, tajā atskan viņa paša ciešanu atbalss. Un Jēzus uzklausa šo lūgumu: „Šodien Tu būsi ar mani paradīzē” (Lk 23, 42-43). Citu ciešanas mūs vienmēr atpestī, jo liek mums iziet ārpus sevis.
„Sieviete, lūk, tavs dēls! … „ (Jņ 19, 26). Bet bailes sarāva Marija, Māte, kura kopā ar Jāni bija zem krusta. Viņa piepilda ar maigumu un cerību. Jēzus vairs nejūtas viens. Tāpat ir arī ar mums, ja blakus mūsu ciešanu gultai atrodas tie, kuri mūs mīl. Uzticīgi. Līdz beigām.
„Man slāpst” (Jņ 19, 28). Kā bērns, kurš lūdz mātei padzerties, kā drudzī degošs slimnieks … Jēzus slāpes ir visu pēc dzīves, brīvības un taisnīguma izslāpušo slāpes, tās ir visvairāk izslāpušā – Dieva slāpes, kurš daudz, daudz vairāk nekā mēs, slāpst pēc mūsu pestīšanas.
„Ir piepildīts!” (Jņ 19, 30). Viss – ikviens vārds, žests, pravietojums, ikviens Jēzus dzīves brīdis. Gobelēns ir pabeigts. Tūkstoš mīlestības krāsu tagad skaisti zaigo. Nekas nav gājis zudumā. Nekas nav izmests. Viss ir kļuvis par mīlestību. Viss ir piepildīts par Tevi un par mani! Un tagad arī nāvei ir jēga!
„Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara” (Lk 23, 34). Tagad varonīgi Jēzus atbrīvojas no nāves bailēm. Ja dzīvojam bezatlīdzības mīlestībā, viss ir dzīvs. Piedošana atjauno, atveseļo, pārveido un mierina! Rada jaunu tautu. Aptur karus.
„Tēvs, tavās rokās es atdodu savu garu” (Lk 23, 46). Vairs nav izmisuma. Bet pilnīga uzticēšanas sava Tēva rokās, ērti iekārtojoties viņa sirdī. Jo Dievā beidzot katra šķelšanās izbeidzas vienotībā!
LŪGŠANA
Ak Dievs, kurš Kristus, mūsu Kunga, ciešanās
esi mūs atbrīvojis no nāves un visai cilvēcei nodotā senā grēka mantojuma,
atjauno mūs pēc sava Dēla attēla;
un kā mēs ar savu piedzimšanu sevī nesām
zemes cilvēka attēlu,
tā, caur Tavu Garu, dari,
lai nesam debesu cilvēka attēlu.
Caur Kristu mūsu Kungu. Amen.
Trīspadsmitā stacija: Jēzu noņem no krusta (mīlestība ir stiprāka par nāvi)
No svētā Mateja evaņģēlija (Mt 27, 57-58)
Vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli. Šis nogāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja tās viņam atdot.
Pirms apbedīšanas kapā, Jēzu beidzot atdod savai Mātei. Tas ir ievainotas sirds attēls, kura mums saka, ka nāve nevar liegt pēdējo mātes skūpstu savam dēlam. Pārliekusies pār Jēzus ķermeni, Marija pazaudē sevi visaptveroši skaujot Viņu. Šo ainu vienkārši sauc „Pieta” (Līdzjūtība). Tā ir sirdi plosoša, bet parāda, ka nāve nesagrauj mīlestību. Jo mīlestība ir stiprāka par nāvi! Tīra mīlestība ir paliekoša. Ir pienācis vakars. Kauja ir uzvarēta. Mīlestība nav tikusi izniekota. Kurš ir gatavs ziedot savu dzīvi Kristum, to atradīs. Pārveidotu, aiz nāves.
Asaras un asinis sajaucas šajā traģiskajā nodevumā. Kā mūsu ģimeņu dzīve, kuru reizēm caur negaidītiem un sāpīgiem zaudējumiem, it sevišķi mirstot bērniem, caurvij neizmērojams tukšums.
„Pieta” nozīmē arī būt tuvu brāļiem, kuri sēro un nevar nomierināties. Tā ir liela labdarība rūpēties par tiem, kuri cieš savā ievainotājā ķermenī, depresijas nomāktajā prātā, izmisušajā garā. Mīlēt līdz pašām beigām ir augstākā mācība, kuru mums ir atstājuši Jēzus un Marija. Caur mirušā Jēzus un viņa sāpju pilnās mātes apskāvienu mums tiek nodots ikdienas brālīgais mierināšanas uzdevums.
LŪGŠANA
Ak sāpju pilnā Jaunava,
Tu mūsu svētnīcās mums atklāj savu gaismas pilno vaigu,
vienlaicīgi ar uz debesīm vērstām acīm
un atvērtām rokām
sniedz Tēvam kā priesteriska upura zīmi
savu Dēlu Jēzu kā atpestījošu upuri,
atklāj mums sava pēdējā uzticīgā apskāviena saldumu,
un sniedz mums savu mātišķo mierinājumu,
lai ikdienas ciešanas
nekad nepārtrauktu cerību par dzīvi pēc nāves. Amen.
Četrpadsmitā stacija: Jēzu ievieto kapā (jaunais dārzs)
No svētā Jāņa evaņģēlija (19, 41-42)
Bet tajā vietā, kur Viņu piesita krustā, bija dārzs un dārzā – jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. Tur guldīja Jēzu.
Tas dārzs, kurā atrodas kaps, kurā tiek apbedīts Jēzus, atgādina citu dārzu – Ēdenes dārzu. Dārzu, kurš nepaklausības dēļ pazaudēja savu skaistumu un tapa pamests, vairs ne dzīves, bet nāves vieta.
Mežonīgie zari, kuri neļauj mums ieelpot Dieva gribu, kā pieķeršanās naudai, lepnumam, dzīves izšķiešanai, tiek tagad nogriezti un uzpotēti Krusta kokam. Un tas ir jaunais dārzs – zemē ieliktais krusts!
No turienes Jēzus varēs visu atgriezt dzīvē. Kad viņš atgriezīsies no elles dzīlēm, kur sātans ir ieslēdzis daudzas dvēseles, sāksies visu lietu atjaunotne. Tas kaps simbolizē vecā cilvēka beigas. Tieši tāpat kā Jēzum, arī mums Dievs ir atļāvis, ka viņa bērni netiek sodīti ar neatgriezenisku nāvi. Kristus nāvē sagrūst visi uz alkatības un cietsirdības pamata pastāvošie ļaunuma troņi.
Nāve mūs atbruņo, liek saprast, ka esam pakļauti dzīvei uz zemes, kurai pienāks gals. Tieši šīs kapā guldītās Jēzus miesas priekšā mēs saprotam, kas mēs esam. Būtnes, kurām, lai nemirtu, ir vajadzīgs savs Radītājs.
Klusums, kas apņem to dārzu, ļauj mums saklausīt vieglas vēsmas čukstus: „Es esmu dzīvība un esmu ar jums” (sal Izc 3, 14). Tempļa aizkars ir pārplīsis, beidzot mēs redzam mūsu Kunga vaigu! Un, lai nebūtu apmulsuši, pat nāves priekšā, zinām visu Viņa vārdu – žēlastība un uzticība, jo Dieva Dēls starp mirušajiem tika izglābts (sal. Ps 88, 6).
LŪGŠANA
Sargā mani, ak Dievs, Tevī patveros.
Tu esi mana mantojuma daļa un mans biķeris,
Tavās rokās ir mana dzīvība.
Tevi turu vienmēr sev priekšā kā savu Kungu,
esi man pie labās rokas, netikšu satricināts.
Tāpēc mana sirds priecājas un slavē mana dvēsele,
arī mana miesa atdusas mierīgi.
Neatstāj mani dzīvu pazemē,
neļauj, lai Tavs kalps ierauga pazemi.
Rādīsi man dzīves ceļu,
pilnu prieka Tavā klātbūtnē, bezgalīgu saldumu pie Tavas labās rokas. Amen. (sal. Ps 15).
Vatikāna Radio
| All the contents on this site are copyrighted ©. |